Katru dienu ar pulksteņa precizitāti pusmūža sieviņa no Saulaines puses iet uz Bausku, stumjot tukšus ratiņus. Pēc vairākām stundām viņa nāk atpakaļ. Ratiņos šis tas ir ielikts un apklāts ar drānas gabalu. Sieviņa vienmēr iegriežas mūsu pagalmā un jau pēc dažām minūtēm dodas prom. Es ilgi nevarēju saprast, ko viņa šeit dara, lauzīju galvu arī par to, kāpēc katru dienu uz pilsētu jāstumj tukši rati. Man pat neienāca prātā, ka ratiņu stūmēja ir «bomzīte» bez iztikas līdzekļiem. Tā sacīja kaimiņiene. Mūsu atkritumu konteineros viņa lūkojas pēc sadzīvē noderīgām mantām un droši vien arī ēdamā. Sieviete vēl ir pajauna un gana spēcīga, lai ik dienu nosoļotu kādus desmit kilometrus pārtikas meklējumos. Redzams, ka viņa nelieto alkoholu, jo kurš atkarīgais gan spētu izturēt tādu fizisko slodzi?
Varbūt man vajadzētu nevis domāt par ratiņu stūmēju, bet gan pajautāt, kā varētu palīdzēt, lai cilvēkam nebūtu jārevidē konteineri? Vēl neesmu uzdrošinājusies. Īstenībā svešā sieviete nav vienīgā, kura interesējas par mūsmājas atkritumu konteineru saturu. Tos regulāri pārlūko arī pensijas vecuma vīrs un jauns, izskatīgs puisis, kurš pat neizskatās nošņurcis. Viņi uzvedas solīdi, pagalmā satiktajiem iedzīvotājiem neprasa ne naudu, ne dāvanas. Klusuciešot trijotne mēģina izdzīvot pašu spēkiem.
Neticu, ka savu dzīvesveidu viņi ir izvēlējušies labprātīgi. Neizprotams šķiet fakts, kā šie cilvēki ir palikuši ārpus sociāli aizsargājamo personu loka. Droši vien viņi nav meklējuši palīdzību pašvaldībā, varbūt nesaprot, kā to izdarīt. Vismaz jācer, ka trūkumcietēji zina par zupas virtuvi Pestīšanas Armijas mītnē un biedrībā «Jaunā dzīve». Mēs cits citam vakar vēlējām gaišu un apcerīgu adventes laiku, bet ko varam novēlēt pie atkritumu tvertnes satiktam cilvēciņam?
