Piecām baušķenieku ģimenēm radušies labi draugi Zviedrijā.
Piecām baušķenieku ģimenēm radušies labi draugi Zviedrijā.
Iesaista arī draugus
Tos saorganizējusi pensionāre Marianna Larsone, smagi slima sieviete, kas bez vīra Gunnara palīdzības nespēj iztikt ne dienu. Marta sākumā Zviedrijā ar viņu tikās Iveta Kubliņa, Bauskas ģimenes un sociālā atbalsta centra “Ābele” sociālā darbiniece.
Larsonu ģimene dzīvo apmēram astoņdesmit kilometru no Hedemoras. Gunnars Latvijā nav bijis nekad, Marianna vienu reizi apmeklējusi Rīgu. Par Dienviddalarnas Latvijas atbalsta grupas palīdzību Bauskai viņi uzzinājuši no publikācijām vietējā avīzē, kur pēc regulārām vizītēm informāciju sniedzis žurnālists Jans Ove Johansons un Hedemoras draudzes sekretāre Solbrita Stenninga.
Marianna ir ļoti ticīgs cilvēks. Viņa uzskata, ka Dievs ir daudz palīdzējis viņai, tāpēc arī pašai kaut kas jādara citu labā. Labdarības akcijā Marianna Larsone iesaistījusi arī draugu ģimenes. Tās ir Gerda Sundstroma, Brita Marīe Forsberga, Hākons Hedmans, Irma Sintonena. Pašu bērni izauguši, bet dzīvot gribas ar kādu mērķi. Tāpēc Mariannas aicinājums guvis atsaucību. Neviens no šiem cilvēkiem nav ļoti turīgs, viņi nav jauni. Lai pārliecinātu cilvēkus, ka palīdzība ir nepieciešama, un savāktu ziedojumus, ieguldīts liels darbs.
Divas reizes gadā Hedemoras apkaimē notiek gadatirgi. Dalarnas novada sievietes ada cimdiņus, zeķes, šuj priekšautiņus zīdaiņiem, cep mājas gardumus. Tas viss tiek vests uz tirgu un pārdots ar mērķi iegūt līdzekļus palīdzībai. Par šo naudu zviedri pērk sadzīves lietas, apģērbu, pārtiku, ko sūta ģimenēm uz Bausku.
Rīko labdarības akcijas
Ivetai Kubliņai 6. martā izdevies savām acīm redzēt, kā notikusi viena no Larsonu ģimenes un viņu draugu organizētām akcijām. Gunnaram Larsonam pieder ezers. Laikraksts “Falun”, kas atbalsta palīdzības sniegšanu Latvijai, iepriekš publicējis Gunnara Larsona aicinājumu ierasties uz zemledus makšķerēšanas sacensībām.
Uz ezera ledus 6. martā sēdējuši ap simt cilvēku, dažādu vecumu makšķernieki. Lai tiktu pie zivīm, viņiem bija jāpērk biļetes, kas maksāja līdz 25 zviedru kronām. Marianna kopā ar draugu grupu iepriekš apstaigājusi veikalus, lūdzot labdarības akcijai dažādus produktus. Gunnars viens pats izcepis lērumu smalkmaizīšu, sievas sasmērējušas vairāk nekā 200 sviestmaižu, cepšanai sagatavotas karstmaizes, tirgota karsta zupa, kafija, tēja. To pirkuši makšķerētāji un sacensību vērotāji. Visiem stāstīts, ka ikviena todien ietirgotā krona tiks izlietota palīdzības sniegšanai ģimenēm un bērniem mazajā Latvijas pilsētiņā Bauskā. Iveta Kubliņa notiekošo vērojusi ar aizkustinājumu un apbrīnu.
Sastapsies ar ģimenēm
Vaicāju Ivetai, kas tad ir palīdzības saņēmēji Bauskā. Tās ir piecas mātes, kuras vienas audzina divus un vairāk bērnu. Saņemot nelielu naudas sūtījumu, viena no viņām tūlīt samaksājusi parādu par elektrību, kas dzīvoklim jau bijusi atslēgta. Cita nopirkusi malku. Pastāvīga darba pašlaik nav nevienai no viņām, bet bērni jālaiž skolā, un viņi nav vainojami situācijā, kādā nonākusi ģimene. Kad Hedemoras pārstāvji atkal būs Bauskā, labdari sastapsies ar ģimenēm, kurām tiek palīdzēts.
Bauskā jau pienākusi Mariannas Larsonas vēstule, kurā viņa raksta, ka avīze “Falun” palīdzības akcijai ziedojusi desmit tūkstoš zviedru kronu, bet zemledus makšķerēšanas sacensībās savākts 800 kronu. Šī nauda nonāks Bauskā, un Iveta Kubliņa cer iedibināt palīdzības fondu, kuram arī mēs katrs varētu kaut ko pievienot.
Atliek vien pavaicāt, vai mēs arī būsim gatavi adīt, cept, organizēt labdarības tirdziņus, lai palīdzētu citiem? Vai joprojām turpināsim uzskatīt, ka citiem ir pienākums mūs stutēt? Un vēl – zviedri var sūtīt daudz dažādu lietu, dāvanas, naudu, bet viņi neradīs Bauskā jaunas darba vietas, nepalīdzēs mammām mācīties, lai apgūtu profesiju. Palīdzība no malas var būt tikai īslaicīgs atbalsts, bet jādzīvo ir pašiem.
