Tagad nekas vairs nespēj satricināt laulāto savienību, dzīvesbiedri ir pieslīpējušies viens otram, kļūst relaksētāki un savu laulību dēvē par izdevušos. Tā par nozīmīgo 55 gadu kāzu jubileju, kas svinama 6. februārī, var teikt Bauskas novada Jauncodes pāris Austra un Pēteris Šlosbergi.
Par sudrabkāzām būs dzirdējis ikviens, bet smaragda kāzas nesvin tik bieži – laulātajiem kopā jānodzīvo 55 gadi.
Vairāk uzmanības
Pirms 55 gadiem jaunais kolhoza «Pionieris» elektriķis ar smaidīgo un laipno uzskaitvedi bieži satikušies kantorī – gan darba dēļ, gan tāpēc, ka tajā pašā ēkā Pēterim ierādīta dzīvojamā istabiņa. Dzīve kolhozā bijusi ļoti kolektīva – devušies izbraukumos, gājuši uz ballēm vai vienkārši, kā saka Austra, «čupojušies». Pēteris ir vārdos skopāks un neatklāj, kā Austra viņam iekritusi acīs, savukārt Austra uzreiz pamanījusi, ka viņai «Šlosberga kungs pievērš vairāk uzmanības nekā citām kantora meitenēm».
Kaut arī Austra tajā laikā vēl nebija oficiāli šķīrusies no pirmā vīra, viņas laulība bija jau labu laiku kā izjukusi. Pēc gada pazīšanās 1959. gadā pāris nolēma dzīvot kopā. Tā laika tikumi noteica, ka tas bez laulības reģistrācijas nav īsti pieņemami, tāpēc viņi iesniedza pieteikumu vietējā ciema padomē. Oficiāli noteiktais laiks līdz laulību ceremonijai bija 30 dienas, bet Šlosbergi salaulāti dienu ātrāk –
6. februārī, taču «papīros» ierakstīts atļautais datums. Tas vēlāk radījis neskaidrības, kad tad īsti svinēt kāzu gadadienu – 6. vai 7. februārī. Sarakstīšanās notikusi klusi, pat bez vedēju klātbūtnes, jo tolaik tādas prasības nebija. Arī viesu nav bijis, jo rīkot lielas kāzas viņi nevarēja atļauties. Nosvinējuši divatā ar kūku un vīnu. Līgavai nebija arī tradicionālās baltās kleitas, bet Austra smej: «Man jau vienreiz bija baltā kleita ar plīvuru, otrreiz to vairs negribēju.»
Vienoti audzināšanā
Gan Austra, gan Pēteris atzīst – kopdzīvē nopietnu strīdu nav bijis, arī laulāto krīzes ne. Visas domstarpības varējuši izrunāt. Abi secina, ka veiksmīgas kopdzīves noslēpums ir līdzāspastāvēšana un «pierīvēšanās». Pielāgošanos Austra nekad nav izjutusi kā grūtības, bet kā pašsaprotamu kopdzīves daļu: «Nevar balstīties tikai uz to, vai es to gribu vai ne. Jādomā arī par otru.»
Šlosbergi ir izaudzinājuši četrus bērnus – Gunti, Aldi, Daci un Silvestru. Omīte un opītis, kā viņus mīļi dēvē jaunākās atvases, labprāt pavada laiku ar sešiem mazbērniem.
Bērnu audzināšanas galvenā nostādne – vecākiem būt vienotiem. Austra bilst, ka nekādu strīdu par bērnu audzināšanu nav bijis, bet Pēteris atzīst, ka ļāvis izpausties sievai. Tomēr bieži tēta viedokli bērni ņēmuši vērā vairāk nekā mammas teikto. Būdama sabiedriski aktīva, Austra vairāk piedalījās bērnudārza un skolas dzīvē, bet Pēteris palīdzējis ar mājas darbiem.
Ziedi un torte
Pēc 55 gadiem abi pagātnē skatās pozitīvi un atceras lielākoties tikai jaukākās dzīves epizodes, grūtos brīžus neminot. Šķiet, viņi beidzot pa īstam novērtē viens otra klātbūtni, jo atsijājies viss liekais un nenozīmīgais.
Parasti kāzu jubileja tā īpaši nav svinēta, vien nedaudz kopā ar meitas vārdadienu, bet pēdējos gados Pēteris zīmīgajā gadadienā Austrai vienmēr nesis ziedus un torti. «Šogad atnesīšu puķes, izcepšu karbonādes,» lakonisks ir vīrs, bet Austra koķeti nosmaida – vēl neesot izdomājusi, vai būs kāds pārsteigums.
Svarīgāka par dāvanām ir vārdos neizteiktā mīlestības klātbūtne ikdienišķās lietās un patīkamos sīkumos, kas liek otram sajusties īpašam. «Atbrauks bērni un mazbērni, atnāks mūsu neoficiālā krustmeita Sandra, kas dzīvo tepat blakus un mūs uzmana, pasēdēsim ģimenes lokā,» teic Pēteris. «Tie arvien ir laimīgākie brīži, kad varam būt visi kopā,» piemetina Austra, un vīrs viņai piekrīt.
