No 2001. gada janvāra Eiropas Savienības zemēs dzīvnieku uzturā uz sešiem mēnešiem aizliegts lietot lopbarību, kurā izmantota gaļa un kauli (izņēmums – zivju milti un arī tie tikai cūkām un vistām).
No 2001. gada janvāra Eiropas Savienības (ES) zemēs dzīvnieku uzturā uz sešiem mēnešiem aizliegts lietot lopbarību, kurā izmantota gaļa un kauli (izņēmums – zivju milti un arī tie tikai cūkām un vistām).
30 mēnešu laikā jāpāriet uz visu ES liellopu testēšanu, vai tiem nav liellopu sūkļveida encefalopātija (LSE). Tā ir viena no iespējām, kā mazināt govju trakumsērgas izplatīšanās risku.
«Iepirkt iznīcināšanai»
Nolemts pakāpeniski ieviest sistēmu «iepirkt iznīcināšanai». Tas nozīmē, ka mājlopiem, kas vecāki par 30 mēnešiem, tiktu liegta iespēja nonākt cilvēku uzturā. Tikai tad, kad pārbaudē tiks secināts, ka dzīvnieks nav bijis slims ar liellopu sūkļveida encefalopātiju, gaļu varēs izmantot pārtikā.
Pārējos lopus ES iepirks iznīcināšanai, kompensējot fermeriem zaudējumus (70% no ES budžeta, 30% no nacionālā budžeta). Šī shēma pieļauj iznīcināt arī par veseliem atzītus liellopus, ja tirgū tiem nebūs noieta. Bet šo iznīcināšanas shēmu vēlreiz pārspriedīs janvārī. Nelaimes izmanto konkurences cīņā
Daudzas valstis, arī Latvija, Lietuva un Igaunija, noteikušas aizliegumu liellopu gaļas produktu importam no Vācijas, Spānijas, Šveices, Austrijas, Francijas un Portugāles, kur konstatēti govju trakumsērgas gadījumi. Polijas noteiktais liellopu gaļas importa aizliegums attiecināts arī uz Beļģiju, Holandi un Luksemburgu.
Līdzīgi kā tas bija pirms pāris gadiem ar britu gaļas eksportu, arī šoreiz daudzas valstis šīs nelaimes izmanto konkurences cīņā. Igaunijā, piemēram, liegums uzreiz noteikts uz pieciem gadiem, Polijā – aizliedzot ievest no valstīm, kurās nav fiksēti saslimšanas gadījumi. Tātad, ja liegums nav saistīts ar atklātās slimības perēkļa izolāciju, ir pamats domāt, ka tas vairāk vērsts vietējo ražotāju, nevis patērētāju interešu aizstāvībai.
Eiropas valstu, it īpaši Francijas, noraidošo nostāju izjuta Lielbritānijas liellopu gaļas audzētāji. Pēc EK paziņojuma par eksporta aizlieguma atcelšanu Lielbritānija 1999. gada 23. augustā atsāka liellopu gaļas eksportu uz ES valstīm, nosūtot simboliskus četrdesmit piecus kilogramus liellopu gaļas filejas uz svinīgām pusdienām Briselē. Lielbritānijas Nacionālās lauksaimnieku apvienības pārstāvniecības Eiropas Savienībā biroja direktore Džūlija Smita intervijā atzina: «Eiropas Savienības noteiktais eksporta aizliegums ar LSE inficētajai gaļai darbojās no 1996. gada. Kaut gan infekcijas izplatība tika ātri ierobežota, Eiropas komisija to atcēla tikai 1998. gada novembrī, bet līdz pat 2000. gada sākumam Lielbritānija nevarēja eksportēt gaļu. Par ieganstu tiek minētas dažādas formalitātes, bet tās, manuprāt, tiek izmantotas negodīgai konkurences cīņai Eiropas Savienības ietvaros.»
Samazinās liellopu gaļas realizācija
Kad 2000. gada nogalē tika atklāti vairāki liellopu saslimšanas gadījumi ar liellopu trakumsērgu, Francijā un citās ES valstīs sākās patērētāju psihoze. Kā zināms, pastāv pamatotas, bet zinātniski vēl īsti nepierādītas aizdomas, ka šādi inficēta liellopu gaļas lietošana cilvēkiem izraisa nāvējošu smadzeņu slimību. Francijas veselības ministrs ir atzinis, ka valstī pieaug to cilvēku skaits, kuriem parādās Jakoba-Kreicfelda slimības simptomi.
Aģentūra «Reuters» ziņo, ka Francijas gaļas pārstrādes industrijas realizācijas apjoms krities vismaz par 40 procentiem. Daudzas valstis ir slēgušas robežas Francijas gaļai. Francijas lauksaimniecības ministrs Žans Glavanī paziņojis, ka lopkopji, kuri cieš zaudējumus sakarā ar patērētāju bailēm no govju trakumsērgas, saņems palīdzību trīs miljardu Francijas franku (243,9 miljoni latu) apmērā.
Liellopu gaļas patēriņš ES valstīs pērn bija 19 kg uz vienu iedzīvotāju. Pēc 7,4 procentu krituma 1996. gadā līdz 2000. gadam patērētāju uzticība bija pamazām atgriezusies, bet nu pēc pašreizējās krīzes jādomā, ka gaļas patēriņa īpatsvarā cūkgaļa dominēs vēl vairāk, bet vistas gaļa uzturā atkal apsteigs liellopu gaļu.
