Vēl nekad Latvijā nav piedzīvota tik plaša interese par Ķīnu.
Vēl nekad Latvijā nav piedzīvota tik plaša interese par Ķīnu. To gan nav veicinājuši ierēdņu pieredzes apmaiņas braucieni, bet atvērtās pasaules jaunās iespējas.
Palīdz valodnieki
Ārzemju mākslas muzejā 29. janvārī – ķīniešu Jaunā gada sākumā – Rīgā tika atvērta ļoti interesanta izstāde. Šajā dienā atbilstoši tradīcijai ir jādāvina apelsīni un sarkanās aploksnēs ieliktas “laimes” monētas.
Ārzemju mākslas muzejam pieder 19. gadsimta beigu anonīma meistara ksilogrāfijas tehnikā (kokgrebuma) veidota “Ķīniešu tautas tradīciju un paražu enciklopēdija”, kas līdz šim netika izstādīta nopietna iemesla dēļ – neatradās neviens valodnieks, kurš enciklopēdijas 100 lapās iztulkotu ar ķīniešu hieroglifiem rakstītos skaidrojumus. Zīmējumus, kuros ilustrētas visdažādākās sadzīves norises, ir pieņemts dēvēt par lubiņām. Žanrs, kas izplatīts arī citās kultūrās, Ķīnā uzplauka Cin dinastijas valdīšanas laikā (1644–1911).
Varbūt publika tā arī neieraudzītu Eiropas muzejos tik reti sastopamo attēlu kolekciju, ja Latvijas Universitātes Orientālistikas katedras maģistrantūras studentēm Irinai Bezručenko un Ilzei Pūkai nebūtu jāizstrādā zinātniskais darbs. Viņas nolēma iztulkot visus skaidrojošos tekstus, kas ir ļoti nozīmīgs sociolingvistisks un kultūrvēsturisks fakts. Jaunās speciālistes ir stažējušās Ķīnā, Taivānā un Sanktpēterburgas universitātes Austrumu fakultātē. Viens no tulkojuma zinātniskiem konsultantiem ir Latvijā pazīstamais sinologs Edgars Katajs.
Veido asociācijas
Izstāde ir veicinājusi un nostiprinājusi arī abu valstu restauratoru sadarbību. Ārzemju mākslas muzeja darbinieces “Bauskas Dzīvi” informēja, ka pirmo reizi latviešu restauratori devušies pieredzes apmaiņā uz Ķīnu, lai apgūtu visai sarežģīto papīra atjaunošanas prasmi. Pēc tam Rīgā ieradušās tālās Austrumu zemes restauratores. Abu valstu meistari ir atjaunojuši lielformāta darbu “Krizantēmu vērošana”.
Ekspozīcijas veidošanu atbalstīja Ķīnas Tautas Republikas vēstniecība Rīgā, restorāns “Lielais Ķīnas mūris” un Latvijas Kultūras ministrija. Vēstniecība piedāvāja eksponēt tradicionālās ķīniešu lampas, tekstilijas un citus dekoratīvus elementus, kas ir mūsdienu rūpnieciski izstrādājumi, taču apmeklētājos rada konkrētas asociācijas.
Saistošā bilžu grāmata
Lubiņu žanrs ir tuvāks tautas folklorai nekā mākslai. Tam piemīt tiešs un naivs skatījums uz ikdienas norisēm – amatniecību, tirdzniecību, svētkiem, rituāliem. Šķiet, nav neviena notikuma, kas būtu paslīdējis garām nezināmā mākslinieka vērīgajam skatienam. Izkrāsotās grafikas ir gleznieciskas un nedaudz atgādina akvareli. Ja vien ir interese, ksilogrāfijas var lasīt kā atvērtu grāmatu un ļoti daudz uzzināt par Ķīnas kultūru 19. un 20. gadsimta mijā.
Rod harmoniju
Ekspozīciju uzmanīgi vēro jauna sieviete, kura cītīgi lasa arī skaidrojošos tekstus. “Austrumu māksla mani nomierina un palīdz atgūt iekšēju harmoniju. To es atklāju pavisam nejauši un tagad cenšos izmantot katru izdevību. Šo fenomenu neprotu izskaidrot. Varbūt visapkārt ir pārāk daudz koncentrētas informācijas, steigas un trokšņu? Esmu iegādājusies japāņu klasiskās glezniecības albumu, ko ar lielu baudu šad tad pāršķirstu. Mana profesija nav saistīta ne ar valodām, ne kultūrvēsturi,” atzīst izstādes apmeklētāja Natālija.
Ir dzirdēts, ka tikpat nomierinoši iedarbojas hieroglifu zīmēšana. Kaligrāfija nav tikai utilitāra nepieciešamība, bet arī senākais Ķīnas mākslas veids. Joprojām valstī tiek rīkoti grandiozi kaligrāfijas meistarības konkursi, kuros piedalās tūkstošiem bērnu un pieaugušo. Hieroglifus viņi zīmē ar otu. Katrs attēls var tikt uztverts kā neatkarīgs mākslas darbs. Ne velti japāņu un ķīniešu mājokļus visbiežāk rotā nevis sižetiskas gleznas, bet izteiksmīgas hieroglifu grafikas.
