Tajos tālajos gados, kad grāmatas bija lētas, bet vērtīgākās varēja dabūt tikai «caur pazīšanos», literatūru krāju sekcijā, virs tās un vēl citviet. Kad aiziešu pelnītā atpūtā, tad gan lasīšu, domāju.Kad tas notika, lasīšanai laika bija vēl mazāk. Tagad liela daļa grāmatu ar padomisku piegaršu gaida rindā uz makulatūras vācējiem, bet vērtīgāko, kas mūsdienās izdots par milzu cenu, meklēju bibliotēkā.Nupat pāris dienās «izsmēlu» Laimas Muktupāvelas 400 lappušu biezo dokumentālo pētījumu par «balsu burvjiem Kokariem» «BrāliBrāli». Tajā ietilpināta mūsu kultūras dziesmotā daļa, turklāt par laiku, kad no skaņdarbu repertuāra koru diriģenti prata paņemt kaut mazdrusciņ vairāk par pieļauto, dodot iespēju vismaz dziesmās izlikt aizturēto, visu, kas bija sirdī dziļi noglabāts. Par mūžam zilajiem Latvijas kalniem un sasistajiem senču upuru traukiem, par nogrimušo Gaismas pili, kas augšā celsies, par Kurzemīti, Dievzemīti…Grāmatu biju tikko kā sākusi lasīt, kad uzzināju, ka Lielā mūzikas balva par mūža ieguldījumu piešķirta Gido Kokaram (Bauskas rajona skolotāju kora «Daina» mākslinieciskais vadītājs, 1965 – 1998). Vai tiešām Gido? Šaubījos, vai neesmu pārklausījusies, jo Imants Kokars vienmēr bijis vairāk pieminēts: agrākās Latvijas Valsts konservatorijas rektors, galvenais vilcējs koru mākslas attīstībā, slavenā «Ave Sol» dibinātājs, ar ko plūcis vissaldāko slavu. Un tomēr – Gido. Kad biju grāmatu izlasījusi līdz galam, sapratu – jā! Ja nevarēja balvu par mūža ieguldījumu iedot abiem dvīņu ratos sajūgtajiem brāļiem, tad tomēr pirmajam tā pienākas «mīlestības un romantikas diriģentam» Gido Kokaram.Atmiņā iespiedusies kāda epizode no Kokara laikiem Bauskā, kuras L. Muktupāvelas grāmatā, protams, nav. Vēl padomju laikā, gadu gan īsti neatceros, pēc tradicionālās koru skates notika rajona kārtējo Dziesmu un deju svētku norises apspriešana. Rajona koru virsdiriģents Gido Kokars atklāja, kuri diriģenti un ar kādām dziesmām strādās un diriģēs kopkori svētkos. Kad viņš nosauca Maestro Kārļa Hammera (seniora) vārdu un dziesmu, kas uzticēta viņam kā goda diriģentam, partijas pārstāvis kategoriski iebilda. Tā bija pirmā reize, kad šaurā lokā runātais par K. Hammera noņemšanu no dziesmotās trases lielo gadu un, iespējams, arī filtrācijas nometnē izciestā laika dēļ bija pateikts atklāti. Gido Kokars mirkli klusēja un tad, katru vārdu īpaši izceldams, teica: «Kamēr es būšu rajona koru virsdiriģents, Kārlim Hammeram svētkos būs sava dziesma!» Un tā arī bija.
