70. gadu paaudze augusi ar Māra Čaklā dzeju un veidojusi savu pasaules vērtību skalu, protestējusi pret spārnu apgriešanu kanālmalas gulbjiem, modinājusi sirdsapziņu un neļāvusi to noslēpt zem četriem baltiem krekliem.
70. gadu paaudze augusi ar Māra Čaklā dzeju un veidojusi savu pasaules vērtību skalu, protestējusi pret spārnu apgriešanu kanālmalas gulbjiem, modinājusi sirdsapziņu un neļāvusi to noslēpt zem četriem baltiem krekliem.
Šīs ziemas gaidu dienās es atkal ņemu MĀRA ČAKLĀ grāmatu «Im Ka» (Imants Kalniņš laikā un telpā) un sastopu tajā savējos. Viņi jau nu mani sapratīs.
Memuāru un politiķu atmiņu rakstu skaitam pieaugot, ir jāmāk sudraba naudu nepazudināt sēnalās. Imanta Kalniņa vēlēšanu kampaņas laikā, atbildot uz kāda kurzemnieka bažām par to, kā nu mēs tagad izdzīvosim bez naftas, bez oglēm, bez gāzes, Austra Pumpure oponēja: «Vai tad Latvijā ir sudraba raktuves? Bet pirms kara katrā mājā bija sudraba nauda. Latvijas sudrabs ir mākslas nodrošināts, un Imants te joprojām ir drošākais bankas pārvaldnieks.»
Pāršķiru grāmatas lappuses un sastopu tajās sevi. Tur esmu skatītāju pulkā, kurš tic labsirdīgajam princim, naivajam ubaga zēnam un zilajam putniņam, kas vēl joprojām nezin kāpēc klusē. Vienas vasaras dejas garumā aizvirpuļo mans izlaiduma valsis, augustā ceļi aizved uz liedagu manā un tavējā Liepājā, bet šo rudeni es atceros pilnu ar visskaistākajām ogām pasaulē. Tautas dziesmu slēpto pasauli es labāk izjūtu ar Imanta Kalniņa vēja dzīto laivu pār Daugavu. «Melno aroniju» piedzēries, līdz ar «Menuetu» lecu uz galda un gribu Rīgu ieraudzīt, bet, kad ir samirkušas kājas un balss zaudē skanīgumu aizsmakumā, es jūtos kā šīs vasaras Imantdienās Cēsīs. Ja tēlaini savu mūžu salīdzinu ar Imanta Kalniņa mūziku, tad Māra Čaklā grāmatā «Im Ka» es to visu varu izlasīt. Te es vēlreiz iepazīstu Imantu Kalniņu – «cilvēku, kurš piesilda telpu un apstādina laiku. Cilvēku, kurš visā šajā juceklī atgādina, ka dzīve, tā ir viena liela saprāta kompozīcija».
GRĀMATNIEKS
