Es jau esmu pieradis, ka mani vairs neņem nopietni. Es neko neprotot apliecināt un nespējot ne par ko cīnīties.
Es jau esmu pieradis, ka mani vairs neņem nopietni. Es neko neprotot apliecināt un nespējot ne par ko cīnīties. Var būt, ka tas ir tiesa. Mani nogurdina lielās lietas un norises. Es meklēju lielās norises mazajās.
Pēdējā laikā es bieži eju uz tirgu. Mani jau tur pazīst. Kad es stāvu pie kāpostu mucām, tad man rādās kāpostu lauki. Es ticu kāpostu laukiem. Kad es elpoju svaigo Latvijas gaisu, tad man rādās Latvija no putna lidojuma. Es ticu Latvijai.
Šodien, kā jau parasts, es atkal meklēju lielās norises mazajās. Es meklēju veidu, kā baudīt savu lielo dzīvi mazajā Latvijā.
«Vai es drīkstu aiziet uz mazu brītiņu?» es jautāju mātei. Man atļāva, un es pārnācu tikai vakarā. Es nekrāpos, es negribēju melot, es aizmirsu sevi un māti, jo tas, ko satiku, bija stiprāks par mani. Brīvība bija stiprāka. Es aizmirsu iet pusdienās, es aizmirsu, ka nedrīkst uguni laist salmu stirpā. Vakarā atnācu netīrs un neēdis, es solījos no visas sirds tā vairs nedarīt, bet no rīta pamodos un zināju, ka esmu vājāks par kārdinājumu.
Ja man kāds aizliegtu ticēt, es ar viņu vairs nerunātu. Ar vienu aizlieguma teikumu viņš būtu parādījis savu attieksmi pret mani un visu pasauli. Viņš būtu pierādījis, ka nav manis cienīgs, jo ir no cita stāva. Pirmajā stāvā runā aklais ar aklo, kurlais ar kurlo. Otrā stāvā runā asāks prāts un lokanāka mēle, vēl citā runā biezpienu vai sieru. Viens runā pirmajā, cits – otrajā stāvā. Ko var pateikt caur grīdu? Ko var dzirdēt caur griestiem?
Es aizgāju kādu meklēt, tādu, kas ir man līdzīgs. Es aizgāju un nepārnācu. Vai piliens var atrauties no lāstekas uz mazu brītiņu? Vai varbūt uz mazu brītiņu var aizlidot bulta?
Es devos citiem pastāstīt savas domas, bet neviens manī neklausījās, mani gluži vienkārši neņēma nopietni. Tad es uzkāru kaklā plakātu ar Kārļa Skalbes dzejoli:
«Latvijā es dzīvoju,
Latvijā es elpoju,
Latvijā es cerēju
Jaunu skaistu Latviju.»
Šoreiz mana ticība ir stiprāka par mani, es ticu savai mazai Latvijai, ticu, ka tā garā spēs celties pāri lielvalstīm, ja vien atradīsies vēl kāds ar tik fanātisku ticību.
ARVILS PEKULESS, Pilsrundāles vidusskolas 12. klases skolnieks
