Andrejs Eglītis, latviešu dzejnieks, dzimis 1912. gada 21. oktobrī Ļaudonas pagastā kalpu ģimenē. 1945. gada 8. maijā devies prom no Latvijas, dzīvojis Zviedrijā.
Andrejs Eglītis, latviešu dzejnieks, dzimis 1912. gada 21. oktobrī Ļaudonas pagastā kalpu ģimenē.
1945. gada 8. maijā devies prom no Latvijas, dzīvojis Zviedrijā. 1947. gadā trimdā organizē Latvijas Nacionālo fondu. Pirmais plašākais publicējums ir 1934. gadā izdotais dzejoļu krājums «Kristus un mīla», kurā dominē romantisks pasaules skatījums. Otrā pasaules kara un pirmajos trimdas gados dzejā, risinot filozofiskas mīlas un naida, dzīvības, nāves un mūžības problēmas, Andrejam Eglītim ir divi atbalsta punkti – latviski dainiskais un kristiāniskais. 1943. gadā traģisko kara notikumu iespaidā A. Eglītis saraksta dzejojumu «Dievs, Tava zeme deg!». Tajā meistarīgi savīts kristīgais pārdzīvojums ar tautas ciešanu atklāsmi. Lielākajai padomju Latvijas paaudzes daļai Andreja Eglīša vārds ilgus gadus bija aizliegts un svešs. Šoruden dzejnieks atgriezās uz dzīvi Tēvzemē.
Oktobra beigās Bauskas 1. vidusskolā Latvijas vidusskolēnu konference «Svešais cirvis cērt un cērt» tika rīkota par Latvijas Nacionālā fonda piešķirto stipendiju un tajā piedalījās arī sirmais dzejnieks.
«Es atkal esmu savā tēvu zemē –
Tik netaisīt acis, netaisīt acis vaļā.
Sveši vārdi salūst ap mani kritienā skaļā.»
ttt
– Es esmu bijis daudzās val- stīs – Austrālijā, Āfrikā, daudzviet Eiropā – un katrā saskatījies tās zemes skaistumu. Bet vienmēr, svešumā klīstot, esmu iedomājies, ko šajā dienā dara ļaudis Latvijā. Svešums mani nekad nav vilinājis. Šoruden no Zviedrijas šķīros bez sāpēm. Man sapņos bieži bija rādījies ceļš. Es ticu sapņiem, īpaši tiem, kas parādās veļu laikā.
Atgriezties Latvijā man palīdzēja arī ministru prezidents Guntars Krasts. Bet par visu es maksāju pats. Par īri, par liftu, kurš nedarbojas un ir tikai līdz piektajam stāvam, bet mans dzīvoklis atrodas sestajā. Tuvāk pie zvaigznēm. Īpaši patīk rītos skatīt Rīta zvaigzni, bet skaidrās vakara stundās no manis atvadās Lielie Greizie rati.
Pašlaik dzeju rakstu maz, daudz laika aizņem sadzīves lietu kārtošana, arī par veselību jādomā.
«Ir tādas vātis, kuras tautai mūžos nesadzīs – vienmēr kāds svešinieks tās kājām mīs. Vienmēr kāds zieds pie siržu mīlestības nāvē sals, tik nesakiet, tā nesakiet, ka tas būs mūsu gals.»
Kad 1943. gadā frontē vācu armijai vairs neveicās un krievi sāka pārņemt karā iniciatīvu, zemapziņā jutu, ka kaut kam ir jānotiek. Apjautu kaut ko nelabu tuvojamies. Tā radās šie daudzviet par pravietiskajiem uzskatītie vārdi «Dievs, Tava zeme deg!». Tā bija kā garīgā saikne no mirušajiem uz dzīvajiem.
Baismajā 1944. gada 13. oktobra naktī, kad Rīgu plosīja krievu armijas liesmas, es devos uz Kurzemi. Pāri jūrai braucu viens no pēdējiem. Ar domu, ka ne uz ilgu laiku…
«Turiet savu zemi ciet.
Zeme taisās projām iet.
Projām iet ar svešām kājām,
Prom ar šūpuļiem un mājām.»
Šodienas situāciju Latvijā vērtēju dažādi. Ir mums sava valsts, valdība, ir brīnišķīga jaunatne. Šis sarīkojums Bauskā manī rosināja ticību tautas nākotnei. Bet ir vēl liels klāsts problēmu. Pārāk daudziem šajā zemē klājas grūti. Apsveicamas ir rūpes par latviešu valodu. Bet cik ilgi pieņemsim rezolūciju pēc rezolūcijas? Ir jāveicina praktiskā darbošanās. Man reizēm gribas teikt mūsu jaunatnei: «Pulcējieties, priecājieties, vairojieties!» Ja tauta izmirs, kam vairs būs vajadzīga valoda?!
«Nekas mūs neuzvarēs, nedz naida, nedz ieroču vara. Samīta puķe atgriežas, zina savu laiku, nāk atkal ziedēt. Zudušais atgriežas nezūdamības telpā, mēs visi elpojam vienā elpā.»
