Dzīvot ar pārliecību, ka nekas ļauns nenotiks.
Dzīvot ar pārliecību, ka nekas ļauns nenotiks
Ārstam Jurim Matisonam Bauska ir ilgstoši pazīstama vieta, jo pilsētā dzīvo viņa brālis Jānis. Bauskā ķirurgs ir apmeklējis koncertus, saviesīgus vakarus, svinējis Jāņus. Savulaik viņš regulāri aicināts uz Bauskas slimnīcu konsultēt slimniekus. Daudzi mūsu rajona iedzīvotāji ir bijuši viņa pacienti. Tagad Juris biežāk ir sastopams Bruknas Kalna svētību kopienā, kur viesojas pie sava drauga katoļu priestera Andreja Mediņa. Abi iepazinās pirms vairākiem gadiem svētceļojumā uz Meksiku, kas ārstu rosināja pievērsties dziļākiem garīgās dzīves meklējumiem. Viņš labprāt piekrita ar “Bauskas Dzīvi” dalīties savā pieredzē.
Britu teologs Džons Meins ir sacījis: “Dzīve gara dimensijā ir mistērija, kas iesakņojusies esības priekā.” Vai jūs tam piekrītat?
– Pašlaik ir ļoti populāri runāt par esamību tagadnē, nevis iztēloties to, kas notiks vai ir jau noticis. Dzīvot tagadnē nozīmē būt klātesošam, atrasties tiešā kontaktā ar realitāti. Manuprāt, tas ir ļoti labi. Es mēģinu trenēt tagadnes izjūtu, sākot katru jaunu dienu.
Kā tas notiek? Vai nododaties speciāliem garīgiem vingrinājumiem?
– Viss ir vienkāršāk. Katru rītu ceļos pulksten sešos un dodos pusstundu ilgā pastaigā ar saviem diviem mīļajiem taksīšiem. Dzīvojam Rīgas centrā, tāpēc mūsu maršruts ir Esplanāde. Vispirms noskaitu Tēvreizi. Paskatos uz kokiem, putniem, debesīm un pasmaidu. Cenšos atrast vairākus iemeslus, lai sevi pilnīgi pārliecinātu, ka rīts ir jauks. Tas palīdz sākt dienu ar labām domām un nomierina.
Protams, lasu arī dažādu autoru darbus par sevis pilnveidošanu, šķiroju informāciju, šo to izrakstu uz mazām lapiņām un allaž turu pa rokai uz sava slimnīcas kabineta rakstāmgalda. Manā grāmatplauktā pašlaik ir indiešu mistiķa Ošo grāmata “Intuīcija. Ārpus loģikas esošās zināšanas”, kā arī grāmatas “Tagadnes spēks”, “Pozitīvas domāšanas spēks”, “Sāc dzīvot!”. Esmu ieinteresējis arī kolēģus. Mums nereti izraisās diskusijas.
Stresaināko profesiju saraksta virsotnē parasti tiek minēti ķirurgi. Kā jūs pats tiekat galā ar satraukumu un kā noskaņojat savu komandu?
– Man ir ļoti liela pieredze savā profesijā un daži paņēmieni, kas ļauj izvairīties no stresa. Katru dienu veicu divas trīs vidēji sarežģītas un komplicētas operācijas. Noskaņojos jau iepriekšējā vakarā, mierīgi pārdomājot un analizējot gaidāmo procesu. Nedrīkst pieļaut pat domu, ka tā varētu neizdoties. No rīta ierodos darbā ar stabilu miera izjūtu. Stress ir ķirurgu milzīga problēma. Daudzi neiztur spriedzi, salūst. Pēc smagas operācijas iestājas biedējošs tukšums, ko ir grūti pārvarēt. Tad ņemu pavadā savus suņus un staigāju vismaz divas stundas, līdz nomierinos un sakārtoju domas. Agrāk ik rītu regulāri peldēju baseinā vienu stundu. Tas lieliski palīdz uzturēt formu un mazina spriedzi.
Es apzinos, ka veiksmīga operācija ir Dieva žēlastība caur manām rokām, ko varu sniegt cilvēkam. Ne jau es pats vadu savu dzīvi, bet gan augstāks spēks. Ķirurga amats ir misija, ko Dievs man uzticējis. Kopš esmu pievērsies ticībai, man veidojas labāki kontakti ar slimniekiem, reizēm sarunās ar viņiem pieskaros garīgiem tematiem. Pirms operācijām arī ar kolēģiem pieminam Dieva vārdu. No kopējās auras, ticības un vēlējumiem ir atkarīga izdošanās. Tālruņa atmiņā glabāju divas īsziņas, kas man ir ļoti, ļoti svarīgas. Vienu ir atsūtījusi bijusī paciente: “Lai Dievs svētī Jūs un Jūsu darbu!” Acīmredzot tajā brīdī, kad piekritu sievas Laimas ierosinājumam doties svētceļojumā uz Meksiku, jau biju gatavs dziļākām iekšējām pārmaiņām sevī.
Kas šajā braucienā bija tik īpašs?
– Skaitījos luterānis, bet nebiju ticīgs cilvēks. Šad tad aizgāju uz baznīcu Ziemassvētkos un Lieldienās. Mūsu ģimenē ticības lietas aktivizēja dzīvesbiedre, viņa ir katoliete. Svētceļojumu uz Dievmātes parādīšanās vietu Meksikā – Gvadelupu – vadīja priesteris Andrejs Mediņš. Ikvakara sarunas ar viņu, dievkalpojumi un rituāli atdzīvināja nojausmu, ka pār mani ir Dieva palīdzīgā un sargājošā roka. Es centos šo izjūtu paturēt un pamazām tuvoties dziļākām atskārsmēm. Kopš tā laika ar Andreju esam labi draugi. Reizē braucām arī uz Medžugorjes svētvietu Bosnijā, kur uzkāpu Krusta kalnā. Tā bija jauna pieredze.
Andrejs man nekad nav aizrādījis: “Juri, tu par maz apmeklē baznīcu!” Man ticības mēraukla nav dievnamā iešanas biežums. Es meklēju Dievu, gribu saprast daudzas lietas, kas man ir kļuvušas svarīgas, bet vēl atrodas izziņas ceļa sākumā. Esmu paškritisks un saprotu, ka vajadzētu regulāri lasīt Bībeli, bet pārkārtot domāšanu un ieviest jaunus paradumus nav viegli. Toties es mēģinu praktizēt sarunas ar Dievu, piemēram, situācijās, kad ir grūti pieņemt lēmumu. Ir jābūt ļoti pazemīgam, lai varētu uzturēt dialogu, nevis tikai prasīt un prasīt. Es to mācos.
Vai esat apmeklējis arī citas svētvietas?
– Laima un es daudz ceļojam. Esam bijuši Lurdā, Fatimā, bet, atpūšoties Ēģiptē, uzkāpām Sinaja kalnā. Ceļā ir jādodas vakarā, lai virsotnē varētu sagaidīt saulrietu. Jākāpj apmēram sešas stundas, bet pēdējie trīssimt metri ir rāpšanās pa vertikālām klintīm. Skats ir grandiozs – tumsā mirgo kabatas baterijas un lāpas, pūš milzīgs vējš, visapkārt ir tikai kalnu galotnes. Ekstrēmais kāpiens bija mans ticības apliecinājums nevis vārdos, bet darbībā. Sirreāls šķita mirklis, kad saule kā milzīga, sarkana ripa iznira no kalnu grēdas. Tās bija skaistas un neparastas izjūtas.
Reizēm atceros arī braucienu uz Jeruzalemi. Gluži kā neticamā vīzijā ieraudzīju, ka viss Bībelē aprakstītais tur patiešām reāli eksistē. Jeruzaleme ir kā dzīva leģenda, kurā būtu jāatgriežas. Noteikti gribu vēlreiz aizbraukt uz Medžugorji, lai nostiprinātu svētvietā gūto ticības pieredzi.
Ikdienā mēs allaž esam par visu norūpējušies un iztēlē modelējam pesimistiskus scenārijus, jo sliktu ziņu pasaulē taču ir daudz vairāk nekā labu. Kā lai ļaujas esības priekam?
– Apkārtējo pasauli var uztvert vai nu kā ļoti sliktu, vai arī ļoti labu. Es apzināti mēģinu piesaistīt pozitīvo. Ir jāmācās savai dvēselītei nedarīt pāri un jādzīvo ar pārliecību, ka nekas ļauns nenotiks. Īpaši pirms tāliem ceļojumiem tā vajadzētu noskaņoties. Ir jāiemācās pateikt “nē”, neuzņemoties pienākumu pārmērīgu slogu. No kādas grāmatas esmu nokopējis lappusi, šo teikumu pasvītrojis un nolicis labi redzamā vietā. Arī lapiņas ar izrakstītajiem citātiem pārlasu, tad meklēju grāmatās citas atziņas un rakstu atkal. Tā man šķiet laba pozitīvas domāšanas apguves metode.
***
Jura Matisona pieturzīmes
Ķirurgs Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā kopš 1969. gada.
Profesors, aizstāvējis disertāciju par plecu mežģījumiem.
Latvijas Pleca un elkoņa locītavas ķirurģijas asociācijas prezidents.
Uzstājies ar referātiem ārstu starptautiskajās konferencēs Čehijā, Austrijā, Portugālē, Grieķijā, Vācijā.
Locītavu endoprotezēšanā sadarbojas ar ortopēdu Kristapu Kegi – latviešu izcelsmes ārstu ASV.
