Vēlos dalīties pārdomās par «Bauskas Dzīvē», 8. novembra numurā, publicēto redakcijas sleju (2. lappuse). Arī es skatījos mūsu prezidentes interviju BBC.
Vēlos dalīties pārdomās par «Bauskas Dzīvē», 8. novembra numurā, publicēto redakcijas sleju (2. lappuse). Arī es skatījos mūsu prezidentes interviju BBC. Tā, manuprāt, bija ļoti vērtīga un pamācoša ne tikai prezidentei. Saruna uzskatāmi parādīja, kā mūsu rīcību uztver citādi domājošie ne tikai mūsu valstī, kā dažreiz varbūt šķiet. Jūsu attieksme kārtējo reizi pierādīja, cik maz mēs varam un gribam iedziļināties citu uzskatos un cik virspusēji bieži tveram notikumus un viedokļus, ka neesam iemācījušies būt objektīvi un balstīties uz faktiem, nevis uz emocijām.
Netika laista garām izdevība pasūdzēties par žurnālistu grūto dzīvi, par to, ka viņus neviens nesaprot. Būtu muļķīgi domāt, ka visgrūtāk žurnālistiem klājas tieši Latvijā. Nedomāju, ka ir kaut viena valsts pasaulē, kurā politiķi un amatpersonas īpaši mīlētu žurnālistus, it sevišķi, ja tie uzdod nepatīkamus jautājumus.
Katram žurnālistam ir savs stils un darba virziens. Jūs paši rakstāt, ka žurnālists, kurš intervēja prezidenti, piekopj «revolveržurnālistikas» jomu un viņa vadītā raidījuma nosaukums ir «Smagās sarunas». Jocīgi būtu uzskatīt, ka tik asā tonī viņš runā tikai ar Latvijas Valsts prezidenti. Kad mēs beidzot sapratīsim, ka neesam pasaules naba?
Runājot par Latvijas vēstures zināšanām. No vienas puses, šajā gadījumā žurnālistam tās varbūt arī nebija tik nepieciešamas. Viņš pārstāvēja to cilvēces daļu, kas netver pēc Latvijas vēstures grāmatas ikreiz, kad grib izprast kādu notikumu mūsu valstī.
Manuprāt, ārzemju žurnālista zināšanas bija pietiekami plašas, ņemot vērā, ka Latvijas vēsture noteikti nav viņa specializācija. Turpretī par mūsu prezidenti to nevarētu teikt. To, ka 40. gadā, krievu tankiem iebraucot Latvijā, nekāda šaušana nenotika, nevar nezināt neviens, pat ja viņš to negribētu zināt, taču Latvijas prezidente to nezina.
Galu galā tas, ka daudzos latviešos mājo naids pret iebraucējiem (dažādu iemeslu dēļ) arī nav noslēpums, un tas arī ir saprotams. Tad kāpēc liekuļot, sakot, ka Latvijā nav aizspriedumu pret krievvalodīgajiem? Tādi aizspriedumi ir. Tāpat kā priekšstats, ka atklāti un asi valdību atļaujas kritizēt tikai krievvalodīgā prese un tas norāda uz viņu un jebkura «krievvalodīgā» potenciālo naidīgumu. Muļķīgi ir noliegt, ka latvieši pilnībā būtu spējuši piedot tās šausmas, kā visur tiek stāstīts, kuras Latvijai nācies piedzīvot 50 gados. Daudz vairāk mums ticētu, ja teiktu, ka mēs cenšamies savā rīcībā nepamatoties uz šo faktu.
Taču pats apkaunojošākais man šķita fakts, kad prezidente tomēr «tika iedzīta stūrī» ar to, ka viņai nebija ne jausmas par faktu – Anglijā ir tiesības vadīt uzņēmumu, nezinot šīs valsts valodu.
Pamācošs, manuprāt, bija arī jautājums, kā cilvēks, kurš nekad mūžā nav bijis pat tuvu politikai, varēja būt pārliecināts, ka spēs kļūt par valsts prezidentu. Jo īpaši tādā valstī, kurā uzturējās dzīves mazāko daļu. Prezidentes atbilde skanēja patiešām satriecoši naivi – galvenais esot uzdrošināties! Uzdrošināties darīt to, par ko nav zināšanu, mums iemācījusi ne tikai prezidente, bet arī citi ārzemnieki, kuri šajos gados ir apmeklējuši Latviju. Viņos esam klausījušies kā pēdējās patiesības teicējos.
Rezultātā esam ieguvuši daudz cilvēku, kuri uzskata, ka viņi bez nopietnas izglītības un zināšanām ir tiesīgi veikt kādu darbu un atļauties apstrīdēt speciālistus, lepoties ar to, ka spējuši uzdrošināties.
Mums gan vajadzētu beigt pasaules acīs sevi nostādīt mūžīgo cietēju un apvainoto lomā un domāt, ka visiem «ir pienākums» mums palīdzēt. Mēģinājumi visās kritikās saskatīt neobjektīvu un aizspriedumainu viedokli norāda uz pašu nedrošību un nepārliecinātību par savu rīcību. Ja tavu rīcību uzskata par nepareizu pat tie, kuri nav diez ko ieinteresēti, tātad kaut kas nav kārtībā. Ne visi, kas domā citādāk, ir ienaidnieki.
Kopumā mūsu prezidente patiešām turējās labi. Tas taču ietilpst viņas darba pienākumos, bet par ikdienas darba veikšanu nepiešķir ordeņus, tikai algu.
M. K.
