Vai jaunā paaudze spēj iedomāties, ka rajona laikraksta redakcijas darbinieki pēckara gados ir iztikuši bez sava motorizēta transporta?
Vai jaunā paaudze spēj iedomāties, ka rajona laikraksta redakcijas darbinieki pēckara gados ir iztikuši bez sava motorizēta transporta?
Šāds fakts nekādi nesaistās ar žurnālista ikdienu, kas aizrit pārbraucienos ne tikai pa savu rajonu vien.
Pa mazam gabaliņam tiek uz priekšu
Tomēr ir bijis periods, par kuru Bauskas rajona laikraksta ilggadējā žurnāliste Biruta Bērziņa atmiņās raksta: “Tolaik redakcijai nebija nekāda braucamā, tikai velosipēds. Vēlāk parādījās motocikls ar blakusvāģi. Mani šad tad izbraukumos paņēma līdzi rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Kārlis Reiskarts. Dažreiz pa ceļam “balsojām” mašīnas, un tā pa gabaliņam tikām uz priekšu. Edgars Damburs visur gāja kājām. Dambura parastais maršruts: Bārbele, Skaistkalne. Apmetās viņš pie Zvirbuļu vai kultūras darbinieka Liepas ģimenēm. Parasti devās ceļā, kad saņēma naudu. Rakstus diktēja pa telefonu.”
Laikam ritot, neizbēgama un loģiska ir attīstība visās jomās, arī redakcijas nodrošinājums ar automašīnām.
Arī veca “Volga” skaitās prestiža
Vairāk nekā 30 gadu garumā autosaimniecību lieliski pārzina šoferis Juris Iļņickis, kurš darba ilggadībā ir pārspējis visus iepriekšējos kolēģus. Autovadītājs stāsta: “Ir mums bijušas dažādu marku mašīnas. Savulaik redakcijai piešķīra lietotas respektablās “Volgas”, kas tērēja daudz degvielas. Ilgus gadus stūrēju “Moskviča” pikapu, ko uzskatīja par labu mašīnu. Visvairāk apsmaidītais tomēr bija “fantomass”. Tā mēs dēvējām Zaporožjes rūpnīcā ražotu divvietīgu autiņu, kas kustējās lēnām, bet uz priekšu tikt varēja. Gaužām nepatīkami bija aukstajos mēnešos, jo salonā nejuta siltumu. Bet vajadzēja vien iztikt, un arī šī mašīna nokalpoja ilgu laiku.”
Tik daudz kā redakcijas šoferītis Bauskas rajonu nav izbraukājis neviens cits. Viņš lieliski atceras dažādas, arī nomaļas, vietas un mājas, līdz kurām nokļūts agrāk ar citām automašīnām.
Pēc “bobikiem” nāk cita paaudze
Redakcijas darbinieku transports diezgan ilgu laiku bija “bobiki”, automašīnas ar papildu piedziņu aizmugures un priekšējiem riteņiem. Vasaras karstajos mēnešos tentu varēja noņemt un tēlot, ka braucamais ir gandrīz vai kabriolets. Tagad kādā lauku sētā pa retam vēl atrodami šie autovectētiņi. Mūsējais, pats pēdējais, kas bija ražots Krievijas rūpnīcā Uļjanovskā, pēc kalpošanas redakcijā ieguva citu gādīgu saimnieku. Cik zināms, pēc kārtīgas metināšanas un sakārtošanas vecais “bobis” vēl ripo pa lauku un meža ceļiem. Savulaik daudz kas tika pārvadāts ar ietilpīgo autiņu. Pat kāds šķirnes auns pārceļoja no viena pagasta uz otru.
“Bobikus” nomainīja “Ņiva”, patīkamāka salīdzinājumā ar priekšgājējiem. Katrs žurnālists atceras, kā autiņš pildījās ar putekļiem, traucot pa zemes ceļiem.
Vienlaikus ar avīžlapu skaita pieaugumu, ir daudz vairāk izbraukumu. Vienvakar mūsu fotogrāfs rezumēja – šodien esmu bijis deviņos objektos. Ar vienu automašīnu būtu neiespējami “izskriet” uz visām pusēm. Vecākais “Opel Astra” vairāk tiek sūtīts pa laukiem, jaunākā māsa “Vectra” veic tālākus maršrutus ārpus rajona.
