Iecavas pagasta kultūras darbinieki gatavojas dzejas sarīkojumam «Februāra puteņos» šī mēneša 23. datumā. Tādu ziņu vēstīja kultūras nama direktore Biruta Švītiņa.
Iecavas pagasta kultūras darbinieki gatavojas dzejas sarīkojumam «Februāra puteņos» šī mēneša 23. datumā. Tādu ziņu vēstīja kultūras nama direktore Biruta Švītiņa. Pagastā esot ne mazums cilvēku, kurus interesē dzeja, tāpēc sadarbībā ar bibliotēku darbiniecēm nolemts pievērsties poēzijai.
Sveču gaismā, pie tējas tases sarīkojuma dalībnieki klausīsies rajona literātu dzejas lasījumus. Ciemos tiek aicināti dzejnieki no Bauskas, Mežotnes, Ceraukstes un, protams, arī vietējie puiši – Gunārs Bogdanovs un Andris Kopeika.
Valentīna jeb visu mīlētāju dienai veltīts sarīkojums Iecavas kultūras namā bijis jau 10. februārī.
Lai gan februāris tikai pusē, Iecavas kultūras namu skāris īsts sarīkojumu putenis. Draudzības koncertā «Sadancis» tikušās Vecumnieku, Iecavas, Ķekavas un Biržu rajona vecākās paaudzes deju kopas, sadarbībā ar rajona Bērnu un jauniešu centru noticis rajona skolēnu muzikālais konkurss «Popiela».
Mēneša pēdējā sestdienā atpūtas vakarā pulcēsies pagasta pensionāri.
DAGNIJA GASŪNA
MĪLESTĪBA
Paņem mani pie rokas
un aizved caur puteņu mirgu,
paņem mani pie rokas
kā savu meiteni pirmo,
paņem mani pie rokas,
un – lai pār mums mūžība
virmo,
ak, tas jau nekas, vien sīkums,
ka mati tev deniņos sirmo.
Paņem mani pie rokas
kā princis pasaku feju,
paņem mani pie rokas
un lūdz uz visbaltāko deju,
paņem mani pie rokas,
un iesim caur ziedpilnu leju,
ak, tas jau nekas, vien sīkums,
ka sniegi griež valsi ar vēju.
Paņem mani pie rokas
tik liegi, kā svece plīvo,
paņem mani pie rokas
kā bērnu, ko visi mīļo,
paņem mani pie rokas
tik silti, kā saule zvīļo,
jo mūžiem un aizmūžiem pāri
vien MĪLESTĪBA dzīvo.
SEPTIŅAS SVECES
Šovakar iededz
septiņas sveces,
un lasīsim dzeju
par mīlu,
dzersim kafiju melnu
kā rudens nakts
un rūgtu
kā vēlīnā mīla.
Šovakar iededz
septiņas sveces,
un dziedāsim dziesmu
par mīlu,
tik melni liesmaina
būs mūsu nakts,
jo vienkārši –
es TEVI mīlu.
JA
Ja tu smaidīsi man,
ja tev smaidīšu es,
pār mums nolīs saule,
šūposies debesis.
Ja tu dziedāsi man,
ja tev dziedāšu es,
mums piebalsos meži,
gavilēs atbalsis.
Ja tu pieskarsies man,
ja tev pieskaršos es,
būt mums vienotā elpā
uz šīs pasaules.
ZANDA STRAZDIŅA
* * *
Mēs ejam līdz kādam mirklim…
mēs ceļojam –
no rītiem
līdz vakariem –
un paņemam
vai dodam,
un sasildām
vai bēgam.
SOLVITA LIEPA
* * *
ES TEVI KRONĒŠU
AR CIDONIJU KRONI
MĪLU TEVI
UN TĀ TEV VAJAG!
PAZĪŠANĀS
Kad Tu mani vairs nepazīsi, es Tevi ziedošu dieviem kopā ar tikko pļavā lasītām zemenēm un margrietiņām.
Kad Tu mani vairs nepazīsi, es Tevi aprakšu svētītā vecu krāmu zemē. Es būšu Alise. Tu – Spoguļzeme. Nosapņota,
izsapņota, nekad neeksistējusi…
Bet tā kā Tu esi tik īpašs, es visu neizbeigšu ar skarbu punktu, es ielikšu aiz Tevis daudzpunkti…
DAUDZPUNKTE
Kad Tu mani vairs nepazīsi, es Tevi apsegšu ar purpura segu, lai Tu paliktu man kā eņģelis. Tu būsi skumju eņģelis. Katru vakaru Tevi noglāstīs maigs Skumju kapsētas vējš… Es sēdēšu Tev blakus, lasīšu pasaku par Vinniju Pūku, izlikšos, ka viss ir tā kā parasti… Bet nebūs kā vienmēr… Būs daudz īpašāk…
JĀNIS MUCENIEKS
KAUT VĒJI AURO
Aiz loga ziemel’s sniegu dzenā
Un mīļās pēdas aizvelk ciet,
Tu manā sirdī tā kā zvanā –
Tev nāksies vējiem pretī iet…
Tu mani nesodi, lai cik ir grūti,
Pat sirmās egles galvas kopā liec,
Tas dabā viss tik apburoši,
Ka egle eglei roku sniedz.
Es pretī paiešu, kaut vēji auro
Un asu sniegu sejā sviež,
Tu uzvelc kažociņu silto,
Lai vējš pie zemes nepiespiež…
INĀRA DRUVA
APDĀVINĀTA
Cik daudz man devusi
šī mīlestība!
Kā viņa mani apdāvinājusi!
Ar sapņu kuģu armādām,
kam līdzi tālās jūrās
esmu klejojusi,
Ar smaržojošām cerīblejām,
kam cauri esmu gājusi,
kā laimē noreibusi,
Ar draiskulīgām domu rotaļām,
kad tevi pēkšņi
sapnī ieraudzīju,
Ar dzīves pilnskanību gavilējošu,
kad domās sevi pietinu
tev klāt kā dziju.
Cik daudz man devusi
šī mīlestība,
kuras… nav.
TAVA KLĀTBŪTNE
Kā saule ainu maina –
To dara brīnumainu,
Kā lietū atplaukst viss,
Kas bija aizkaltis,
Kā pavasaris priecē
Un visu dzīvo diedzē,
Kā uzzied zibens balts,
Kad naktī negaiss šalc,
Tā tava klātbūtne
It visu maina te.
AR TEVI
Ar tevi man pietiek –
Tu bēda un prieks.
Ar tevi mēs kopā
Kā ziema un sniegs.
Ar tevi mēs kopā –
Vai bagātīgs galds,
Vai ikdiena skopa,
Vai kārumiņš salds.
Es – roka tev trešā,
Tu – dubultā sirds,
Un nevajag svešā –
Tā mūsējā pirts.
Tā mūsējā lāva,
Kur peramies mēs,
Gan gaismiņa blāva
Mūs reiz ieredzēs.
NEPIETIEK NEKAD
Nepietiek nekad
Pavasara jausmu,
Nepietiek nekad
Baltu rīta ausmu.
Nepietiek nekad
Siltu saules dienu,
Nepietiek nekad
Zemeņu ar pienu.
Nepietiek nekad
Pilna mēness nakšu,
Nepietiek nekad
Skūpstu, sniegtu zagšus.
Nepietiek nekad
Visa mūža dienu,
Nepietiek nekad –
Vienu, ak, vēl vienu!
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
neviens būris nav debesis
arī es un tu
tikai mēs varam
būt debesīs
* * *
par kučieri Pegasam
par stīgu mūzai
savu sūtību izdzīvot
un mīlēt
* * *
Mīlestība nav horizonts
un ordeņi par nopelniem pie
krūts,
mīlestība, cik saprotu,
ir – priekos, bēdās kopā būts.
* * *
pustrakoti pussakarīgi
kādēļ es manu
savas acis tavās dzīlēs
viss jau it kā
ir skatīts
un atgriežos vienmēr
it kā mūžību piesējis
pie mieta
bet mēs paliekam
nepiesieti
tā mums labāk
un patiesībā
pēc tevis ilgojos vairāk
kā ilgojos
pēc saullēkta un rieta
LĪVIJA DZELME
LAIMĪGA
Kad vasara ziedos, smaržas
mijas,
Spēlē kamene ziedlapu stīgas,
Dienas mūžības kamolā tinas –
Tur ietin domas, sapņus un
ilgas…
Draugs, vasaras rītos visos
ziedos
Rasas dimanti saulstaros
gaisīs…
Viegla nopūta apklusīs krūtīs,
Drīz vītīs Jāņu vaiņags pie
sijas…
Mums nemanot steigsies saules
dienas,
Dzērves vasaru aiznesīs tālēs,
Kaijas apklusīs debesīs zilgās…
Stings salnās dabas skaistums
un bālēs.
Draugs, neskumsim – ziema
baltos sniegos,
Vējā puteņu kamanās trauksies.
Pienāks vasara – kamene lidos,
Atkal ziedlapās laimīga
sauksies.
ANDRIS KOPEIKA
* * *
Skatīju
Tavu seju,
Kas dāvāt var
Ilgu skreju
Pēc bezgalīgi nesasniegtā,
Izdzīvoti nedzīvotā.
Redzēju
Rūpju rievu,
Kas bojāja
Laimīgo deju
Pēc bijušā, esošā,
Gaidoši nākošā.
* * *
Mūžu vējš
Aizpūš visu vārgo,
Atstāj tikai
Izturīgo.
Vai tas cilvēks,
Zars vai smilga, –
Izvējos.
Pārbaudīs.
IEVA BĒRTELSONE
MIGLĀ
Aizlūdz par mani,
Par Tevi es aizlūdzu toreiz,
Kad dvēseli manu
Tu atstāji rīta miglā.
Bij’ migla kā vate,
Un lielceļš bij’ plats.
Uz rīta pusi
Tu projām gāji viens pats.
Aizlūdz par mani,
Par Tevi es aizlūdzu atkal,
Jo šorīt ir migla –
Tik bieza kā vate.
Aizlūdz par mani,
Joprojām esmu tā pati.
INTA BALTGALVE
Medžugorje.
2000. gada oktobris
* * *
Ikvienam cerība ka tas ir
iespējams
Ik katrā sidrabstīdziņa kaut kas
no Dieva nama
Te nešķir valoda ne krāsa prāta
kritums
Ir katrā Dieva ielikts mīlestības
likums
Un kopā vienkāršiem tik
līdzekļiem
Kā skaņa gaisma kalni zilgani
Kā dziedāšana
Mēs katrs savu dvēseli ar otra
dalām
Dieva priekšā
Māt
Zem Tava pieskāriena viegli
izrunāt
* * *
Kā dāvanu atdot
Liec kur gribi šo gaisa pili
Tā bieži gadās
Ka vienam ir kalni zili
Citam bailes un spriedumi droši
Plaukti kārtībā prāts uzvarošs
Es te spītējos mānos mazliet
(daudz?)
Var būt ieraudzīs pažēlos saudzēs
Un ja ne
Kāda dāvana skaista man ir
Tev tas jāzina nav
(Vai ir?)
