Vecrīgā 18. un 19. septembrī tika svinēta 35 gadu jubileja vienai no iemīļotākajām un populārākajām kinofilmām – «Vella kalpi».
Vecrīgā 18. un 19. septembrī tika svinēta 35 gadu jubileja vienai no iemīļotākajām un populārākajām kinofilmām – “Vella kalpi”.
Varbūt redzēts citās pilsētās?
Šis notikums tika veiksmīgi apvienots ar Mākslas dienām, kas no pavasara pārceltas uz rudeni. Sarīkojums pārtapa par īstām viduslaiku svinībām. Varbūt nošpikots no līdzīgiem svētkiem Cēsīs un Bauskā?
Svinības sākās Rātslaukumā pie Melngalvju nama, kur varen kupls interesentu pulks uzgavilēja “Vella kalpu” varoņiem – Ērmanim (Eduardam Pāvulam), Pēterim (Artūram Ēķim), Andrim (Haraldam Ritenbergam), Annai (Olgai Dreģei), Lēnei (Baibai Indriksonei), mācītājam Samsonam (Kārlim Sebrim), mūķenei Veronikai (Zigrīdai Stungurei) un Cecīlijai (Ingrīdai Andriņai). Arī tagad viņi droši turēja rokās Rīgas lielo atslēgu un solīja to atdot tikai īstajiem saimniekiem.
Ērmanīša brokastīm – mežotnieku kukurūza
Vārds tika dots katram klātesošajam gaviļniekam, arī Eduardam Pāvulam, kuram priekšā stāvēja tukšs grozs. Atceroties izcilā aktiera neseno jubileju un mūsu tikšanās reizes, saņēmu dūšu un pēc viņa uzrunas pasniedzu aktierim cukurkukurūzas “puķi”, grozā iemetu kukurūzas sainīti ar receptēm. Tā neviļus devu iespēju Eduardam Pāvulam izsaukt slaveno Ērmanīša sakāmo: “Tas man brokastīm, brokastīm!” Protams, sekoja vispārēja jautrība un aplausi.
Daudzi dalījās atmiņās par spilgtākajām filmas uzņemšanas epizodēm. Ar labu vārdu tika pieminēts režisors Aleksandrs Leimanis, kurš šogad būtu svinējis 91. jubileju. Pie vārda un arī dekoratīvās kukurūzas “puķes” tika cits ļoti populārs kinorežisors – Jānis Streičs.
Viduslaiku svētkos – izbaudīt senatni
Zirga pajūgos, izmetuši pāris apļu pa laukumu, skatītāju pūļa pavadīti, “vella kalpi” līču loču devās pa Vecrīgas ieliņām Konventa sētas virzienā. Gājienu ik pa laikam pārtrauca kāds priekšnesums – dziesma vai deja no iemīļotās filmas.
Kad pienācām pie Konventa sētas, vārtus aiz pajūgiem un dažiem atbilstošāk tērptajiem aizslēdza, no pārējiem tika prasīta ieejas maksa. Arī man, sarunājoties ar vienu no svētku organizētājiem Jāni Anmani, palaimējās tikt iekšā kopā ar pirmajiem.
Viduslaiku svētkos bija iespējams iemēģināt roku senos amatos, nogaršot seno laiku gardumus, uzmērīt bruņucepuri, šaut ar īstu arbaletu un loku. Svētku viesi varēja vērot māksliniekus gleznu tapšanas laikā, dzīvot līdzi senām dejām un dziesmām, savākt daudzu slavenību autogrāfus.
