Iespējams, esmu pārāk sentimentāla, bet gadās filmas un grāmatas, kas atstāj dziļu iespaidu uz ilgu laiku.Šoreiz tas ir divi vienā – filma un romāns – kārtējo izrādīšanu piedzīvojušais stāsts «Ilgais ceļš kāpās».Jā, viena no latviešu kino zelta fonda lentēm. Vienīgais, kas mulsināja, latviešu pretrunīgā attieksme pret šo darbu (grāmatnīcā ieskatījos «Zvaigzne ABC» izdevumā «Mazā kino enciklopēdija», tur sadaļā «Seriāli, daudzsēriju filmas» minēta tā paša Brenča sešu sēriju «Vecā jūrnieka ligzda», bet iepriekšējā septiņu sēriju filma «Ilgais ceļš kāpās» nav pieminēta).Kad izlasīju komentārus par šo lenti krievu portālos, biju pārsteigta, pat šokēta. Viņi šo filmu vērtē pēc pilnīgi citiem kritērijiem un saskata tajā pilnīgi ko citu nekā latvieši. Vai tā būtu noslēpumainā krievu dvēsele? Latvieši lenti vērtē caur vēsturiski politisko prizmu (šķiet, lielāko daļu filmu), turpretī krievi pārsvarā liek uzsvaru uz filmas lirisko līniju, mīlestību.Un tad es ar pavisam citām acīm skatījos lenti un pārlasīju romānu. Tiešām, sev par milzīgu pārsteigumu, konstatēju, ka stāsts ir pavisam par ko citu, nekā agrāk biju domājusi. Rihards vairākkārt dzīves laikā glābj gan Martu, gan Artūru fiziski un morāli. Un tieši viņa vārds ir pēdējais šajā darbā, kas noslēdz sižeta galveno līniju. Šādi rīkoties attiecībā uz savu konkurentu spēj retais.Savukārt Artūrs… Nevar teikt, ka viņš peld pa straumi. Drīzāk viņš iet pa stingri nospraustu ceļu, ko pats sev iezīmējis, un ne uz brīdi no tā nenogriežas, pat mīlestības vārdā ne. Viņš ir spēcīga rakstura un gribas, bet pārāk pareizs. Tieši tā šo tēlu nospēlējis Jozs Kiselius. Viņa sejā gandrīz nekad neparādās smaids, ja ir, tas tikai skumjš smīns. Sejā ierakstīta mūžīgo ciešanu izteiksme. Viņš nekad nepārkāpj savus principus un neiet pret sirdsapziņu, kaut arī pašam tas sagādā gan fiziskas, gan morālas ciešanas. Taču viņš vīrišķīgi nes savu krustu. Tas izraisa cieņu, bet varbūt kādam tas liekas muļķīgi.Rihardam nav šīs dzelzsbetona gribas un rakstura, taču viņš nav nelietis. Viņam nepārtraukti nākas klusināt sirdsapziņu un cīnīties ar greizsirdību. Un, galvenais, viņā mīt mīlestība. Pilnīgi nereāla, kuras dēļ viņš gatavs uz šķietami absurdu rīcību, palīdzēt sāncensim tikai tāpēc, lai kaut nedaudz mazinātu mīļotās sievietes sirdssāpes. Arī viņš visu mūžu cieš, bet šīs ciešanas izraisa līdzjūtību. Un mēs varam bezgalīgi salīdzināt, kura dzīves pozīcija ir pareizākā, un neatrast vienu atbildi. Turklāt romānā daudz plašāk atklāta Riharda mīlestība pret Dzimteni, pret Latviju.Darbs liek domāt par daudz ko. Par dzīves sarežģītību. Par uzticēšanos un savstarpējo izpratni. Par pasaules kārtību. Piemēram, Rihards klāsta Martai atziņas, kuras apguvis augstskolā: «Šajā pasaulē patiesība ir nevis tā pusē, kuram taisnība, bet tā pusē, kurš spēj pierādīt savu patiesību.» Vai nav ļoti aktuāli?Vēl romānā ir epizodes, kurās tiek parādītas gan dažādu mentalitāšu sadursmes, gan latviešu uzskats, ka viņi cieš vairāk par citiem, kas arī šodien mums neliek mieru. Šajā darbā ir runāts par latviešu, kaimiņu savstarpējām attiecībām, nenovīdību, naidu, skaudību, atriebību. Un, protams, mīlestību.
