Eiropā šo zupu var nobaudīt gan Dānijā, gan Nīderlandē. Šo viru tradicionāli piepulcē franču virtuvei, taču tikpat garda tā ir arī Vācijā un Beļģijā.
Eiropā šo zupu var nobaudīt gan Dānijā, gan Nīderlandē. Šo viru tradicionāli piepulcē franču virtuvei, taču tikpat garda tā ir arī Vācijā un Beļģijā.
Latviešu tradicionālās virtuves pazinēja, uzzinot, kā šī vira gatavojama, mazliet saviebs degunu, varbūt sakot, ka tāds pannas atvārījums šī sīpolu zupa vien ir. Taču katrai tautai ir savi tradicionālie ēdieni, un, tāpat kā lietuvieši cepelīnus, latvieši pelēkos zirņus un kartupeļu pankūkas, Eiropas vidienē ciena zupas. Tās ēd ne tikai lenča (mūsu izpratnē – pusdienas) laikā, bet arī vakariņās.
Sīpolu zupas recepte esot gaužām vienkārša. Uz pannas eļļā apcep sīpolu ripas, katrai porcijai rēķina apmēram divas prāvas galvas. Lai tās apceptos brūnas, mazliet uzber ne tikai sāli, bet arī cukuru un uzmana, lai nepiedeg, tad zupa būs rūgta. Iepriekš jābūt izvārītam vidēji jauna liellopa kaulu buljonam. Tam pievieno sīpolus un visu kopā vēlreiz uzvāra. Sāls un zaļumi – pēc garšas. Nekādu kartupeļu, burkānu vai gaļas – tā taču ir sīpolu zupa!
Pasūtot šo viru kādā Briseles krodziņā, kurš patiesībā pieder itāliešiem, vispirms tika uzsvērti taujāts, vai zupu tiešām neēdīs visi pie galda sēdošie. Atšķirība ir pasniegšanā. Ja ēdāju vairāk, zupu atnes īstā vecmāmiņas laiku terīnē, bet maizes šķēles, svaigi grauzdētas, ar zaļumiem un rīvētu sieru pārkaisītas, dziļā šķīvī, kas pārsegts ar vāku. Pasūtot tikai pāris porciju zupas, to ielej no iepriekš sagatavota viras katla. Apaļīgā fajansa podiņā zupai uzbērti zaļumi un ielikts siera grauzdiņš.
