Karā gadās tā – kaujas tehnika, kas, liekas, sastāv no metāla, deg ar desmit metru liesmu mēlēm no lūkām. Metāls kūst. Pēc tam, iekāpjot šādā tehnikā, pieskaroties rācijai, tā sabirst putekļos.
Karā gadās tā – kaujas tehnika, kas, liekas, sastāv no metāla, deg ar desmit metru liesmu mēlēm no lūkām. Metāls kūst. Pēc tam, iekāpjot šādā tehnikā, pieskaroties rācijai, tā sabirst putekļos. Tā gadās. Gadās, ka izlūkgrupa, atgriežoties no uzdevuma, pārnāk bez saviem biedriem. Gadās, nepārnāk neviens. Gadās tiešs trāpījums, un nav, ko likt zārkā. Gadās, vecāki gaida, brālis gaida, māsa gaida, bērni gaida un nesagaida. Gadās, ka pat nezina apbedījuma vietu. Un ja gadās tā, ka tas ir jūsu tēvs, dēls, brālis?
Mēs esam ierauti nevajadzīgos karos tikai tāpēc, lai kāds uz tā pelnītu. Jau pašā kara sākumā uzskatīju un rakstīju – Irākā zaudēts karš. Afganistānā – zaudēts karš. No sākuma tās bija miera uzturēšanas misijas, pēc tam jau paši politiķi atzina – karš. Vai mums jāuzspiež kādam dzīvot citādāk, nekā viņš pieradis gadsimtiem, ievērojot savas tautas paražas un ticību?
Dzīvoja irākieši savā zemē, prata Huseins viņus saturēt, un labi, lai dzīvo! Tagad šiīti, sunnīti izklīduši pa pasauli. Viņu valsts izpostīta, okupēta, ģimenes izjauktas, tuvinieki miruši. Huseinam nāvessods?! Un kas sodīs Bušu? Amerikāņi gājuši bojā ap 5000, civiliedzīvotāju ap simt tūkstoš. Un? Re, kā gadās! Neviens nezina, ko amerikāņi sūta savos cinka zārkos – pelnus, zemi, sakropļotus ķermeņus. Tā gadās.
Var gadīties, ka mūsu tautietis kā Irākas un Afganistānas okupants tiek apglabāts svešā zemē, kurā viņa kapavieta nevienam nav vajadzīga un neviens uz viņa kapa nenoliks ziedus. Tas būs tikai okupants. Bet ja nu tā gadās?
Mūsu paaudzei arī gadījās pieredzēt karus, un bijām kopā krievi, latvieši, ukraiņi, visas bijušās PSRS tautības. Gadījās, kāds kaujas laukā tev izglāba dzīvību. Pasakot paldies, skanēja tradicionāla atbilde: “Nekas, šņabītī atdosi!”
Gadījās, tālajā 1944. gada septembrī mana vecāmāte Eiženija Digre un māte Regīna ar māsu Anicetu sagaidīja Ceraukstes “Luntēnos” krievu karavīrus. Viņu mājā apmetās tankisti, tanku bataljona komandieris gvardes kapteinis Dmitrijs Pančenko. Māsām bija 16 un 18 gadu. No vecāku stāstītā zinu, ka neviens krievu karavīrs neatļāvās rupjības, neuzbāzās un neaiztika māsas. Dmitrijs bija ukraiņu puisis no Odesas. Māte skolotāja, bet dvīņubrālis Aleksejs jau kritis jūras kājnieku rindās. Piesedzot armijas atkāpšanos no Odesas, Aleksejs krita 1941. gada 14. septembrī. Dmitrijs bija vienīgais dēls, kuru māte cerēja sagaidīt pēc kara. Viņš spēlēja māsām ģitāru, dziedāja, daudz stāstīja par brāli, māti, auklīti, Odesu. Bet vienmēr bija skumjš. Iespējams, viņš juta, ka no kara neatgriezīsies, un atstāja mātes Antoņinas Matvejevnas adresi manai vecaimātei, ja kas gadās…
Dodoties uzbrukumā Bauskai 14. septembrī, lai to atbrīvotu no fašistiem, pie Ārces Dmitrija tanks tika sašauts. Ievainotus, apdegušus ar suņu pajūgiem tankistus izveda no kaujas lauka. Dmitrijs neizdzīvoja. Tā gadās. Viņš ar militāru godu apglabāts Brāļu kapos, ceļa malā. Mana vecāmāte līdz pat pārapbedīšanai mēdza līdz kapam aiziet un palasīt viņai sūtītās mātes vēstules. Bēdu salauzta, zaudējusi karā divus dēlus dvīņus, Dmitrija māte tā arī nespēja apciemot dēla kapu. Tā gadās.
Vecāmāte ar Dmitrija māti sarakstījās ļoti ilgi vēl pēc kara. Griķu skolas pionieru vienība tika nosaukta Dmitrija Pančenko vārdā. Daži materiāli ir saglabājušies, arī Dmitrija mātes vēstules Griķu skolas pionieru vienībai ar pateicības vārdiem, ka tiek pieskatīta viņas dēla Dmitrija kapavieta.
Gadījās manam brālim Leonardam, dienot Baltkrievijā, Ščučinā. Iepērkoties veikalā, zaldātiem pietrūka naudiņas. Blakus stāvoša pavisam sirma māmuļa iztina no mutauta naudiņu un visu deva brālim, kurš mēģināja atteikties, bet sieviete teica: “Ņem, zaldātiņ, dēliņ, ņem, četrus dēlus karā pazaudēju, nevienam kapiņu nezinu.” Tā gadās.
Tā nu ir gadījies, ka man, karavīram, būtu patīkami redzēt kaut vai tajā pašā Korfa dārzā kaut visus pieminekļus, kas bijuši Bauskā, – Staļina krūšutēlu, Ļeņinu, kas rāda uz “Lāsīti”, Ļeņinu sēžam utt. Man būtu, ko rādīt un stāstīt dēlam. Bet tie, kas ar pieminekļiem karo, manuprāt, ir gļēvi, dvēselē apdalīti cilvēciņi. Mēdz teikt: “Gudrība nāk reizē ar vecumu, bet reizēm vecums atnāk viens.”
Pieminekļi neprot aizstāvēties. Un, ja gadījās, ka Bauskā un rajonā ir Brāļu kapi, cienīsim kritušos. Arī viņi nespēj aizstāvēties. Tā nu ir gadījies, ka esam dzimuši cilvēki. Naids rada naidu. Laiks to visu apturēt. 14. septembrī noliku uz Dmitrija kapa ziedus un glāzi šņabīša ar rupjmaizi – atdevu šņabītī. Pieminēju dvīņubrāļus Alekseju un Dmitriju, kas abi krituši 14. septembrī.
