EDĪTEI LIEPAI Īslīcē rīt, 26. novembrī, būs 44. dzimšanas diena.
EDĪTEI LIEPAI Īslīcē rīt, 26. novembrī, būs 44. dzimšanas diena.
Šoreiz viņai svētku danči un lustes ies secen, jo pirms vairākām nedēļām traumējusi kāju. Ciemošanos atteikusi ģimenes draugiem no Tērvetes. Mamma ar māsām Gitu un Antu gan atbraukšot ciemos. Edītei ierasts savā svētku dienā un brīvdienās savējos palutināt ar pašas ceptiem pīrāgiem un plātsmaizi. Nedēļas nogalē no darba Rīgā mājās pārbrauc vīrs Andris un 20 gadu vecais dēls Kristaps. Kaut arī jaunietis mācās Valsts tehnikumā, Rīga viņu nav aizrāvusi, puisis regulāri brauc mājās pie brāļa Krišjāņa un mammas.
Ģimeni un sevi Edīte apgādā ar pašadītām zeķēm, cepurēm, džemperiem un jakām. Pati vislabāk jūtas mierīgu pasteļtoņu džemperos. Šādas krāsas ir tuvas, arī veidojot ziedu kompozīcijas. To Edītei nākas darīt katru dienu, jo viņa strādā veikalā “Rozīte”. Pasūtījumi un vēlmes ir visdažādākās. Ir nācies taisīt ziedu lāpas, izpušķot slotas, arī veidot dekorus automašīnām. Ļoti pārdzīvo, ja viņas veidotajā darbā ir gadījusies kāda kļūme un skaistais darbs izjucis. “Vēlētos, lai pircēji būtu atklātāki, ja kaut kas nepatīk manā darinājumā, un uzreiz pateiktu savu attieksmi, jo var taču kaut ko mainīt,” uzsver jubilāre. “Milzīgu atbildību prasa lielie pušķi. Vairāk gribētos veidot priecīgos pušķus, nevis sēru.” Kolēģe Ilze ievērojusi, ka Edīte ir atbildīga un ļoti rūpīga.
Gaviļniece atzīst, ka floristes darbs ir ļoti grūts, rokas kļūst sastrādātas, sula no ziediem un augiem atstāj ietekmi uz veselību. “Katru dienu strādājot ar ziediem, tie nav apnikuši, katra dāvinātā puķe sniedz prieku.” Īpaši mīļas Edītei ir maijpuķītes, vīrs ir to dāvinātājs, jo maijs ir abu saderināšanās mēnesis.
Jubilāres īstais vilinājums ir darbs ārā, jo savulaik beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu, kļūstot par daiļdārznieci un apzaļumotāju. Profesijas izvēli nekad nav nožēlojusi, kaut arī jaunībā, ietekmējoties no vecākiem, kuri bija skolotāji, vēlējusies studēt pedagoģiju. Ir lieta, ko Edīte nožēlojot. “Nāku no muzikālas ģimenes, mājās bija klavieres. Divus gadus mācījos Mūzikas skolā, bija grūti izbraukāt, tāpēc nācās pārtraukt. Tagad pārdzīvoju, ka neesmu pabeigusi. Taču kaut ko ar vienu roku protu uzplinkšķināt,” teic gaviļniece.
