Kāds gudrs cilvēks teicis, ka mēs dzīvojam tikai tās dienas, kuras atceramies.
Kāds gudrs cilvēks teicis, ka mēs dzīvojam tikai tās dienas, kuras atceramies. Droši vien daudzas pagaisīs no atmiņas, bet 24. janvāris Latvijas Radio literāro raidījumu redakcijas vadītājam Reinim Ādmīdiņam un man (Arnolds Auziņš – redakcija) nebūtībā nepazudīs. Šajā saulainajā ziemas pēcpusdienā, kad pēc Austrumu kalendāra sākās jaunais – Čūskas – gads, mēs tikāmies ar darbīgo un zinātkāro Mežotnes internātskolas un arodvidusskolas kolektīvu.
Pavisam nesen dienasgaismu bija ieraudzījis mans un Reiņa kopdarbs «Četri diži zemgalieši» – grāmata par pirmskara Latvijas prezidentiem Jāni Čaksti, Gustavu Zemgalu, Albertu Kviesi un Kārli Ulmani. Patiess gandarījums, ka jaunie mežotnieki parādīja tik lielu interesi par šīm izcilajām personībām. Tieši Mežotnes novads senatnē 13. gadsimtā visilgāk pretojās vācu krustnešiem, kas ar uguni un zobenu centās pakļaut varonīgos zemgaļus.
Mūs priecēja meiteņu mirdzošās acis, skanīgās balsis, par ko nopelns mūziķim Jānim Seržānam, siltās sveču liesmiņas un kadiķa zari, kas aizdzīs visus mošķus. Paldies direktoram Jānim Ulnicānam par viesmīlību, skolotājai Lilitai Grāvītei par izdomu un visiem, visiem, kas mūs sagaidīja ar atvērtām sirdīm.
Grūti tagad pateikt, kā šis svētbrīdis, jā, tieši tā gribētos dēvēt pasākumu, lai arī tajā netrūka humora, izpaudīsies mūsu literārajos darbos, bet vienu varu apgalvot droši – pēdas gadu sniegi neaizputinās.
Domāsim tikai gaišas domas,
Tumsu mēs atvairīt varam,
Lai Dievs spēj labi saredzēt
Un nepaiet Mežotnei garām.
