Vēlēšanas aizvadītas. Tagad gaidām 3. novembri – sākumu jaunam, cerību pilnam laikposmam, kas ilgs četrus gadus.
Vēlēšanas aizvadītas. Tagad gaidām 3. novembri – sākumu jaunam, cerību pilnam laikposmam, kas ilgs četrus gadus. Iespējams, ka Valsts prezidents 3. novembrī izrunās to svarīgo vārdu, kam sekos Ministru kabineta krēslu aizpildīšana.
Tauta savu izvēli izdarījusi, tagad jāvienojas politiķiem. Bet «rīvēšanās» nerimstas un iecere par Latvijas valsts un tautas vienotību negrib un negrib īstenoties. Latvijas pilsoņi šajā vēlēšanu reizē izrādīja daudz lielāku vienprātību, nekā iebalsojot 5. un 6. Saeimu. Vairs nebalsoja par visiem demagogiem. Tiesa, sociāldemokrāti Bojārs un Ādamsons arī tautai sasolījuši daudzus labumus, taču tie vispirms būs kādam jāatņem, lai taisnīgi sadalītu citiem. Varbūt tas var arī izdoties, jo šaut māk abi. Tomēr būtu vērts mācīties no vēstures kļūdām. Arī Ļeņins bija Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas tribūns, kas aicināja atņemt to, kas pieder bagātākajiem. Kas no visa tā iznāca, šodien varam pārliecināties.
Šī rudens vēlēšanu cīņās nozīmīgu un labvēlīgu augsni krei- so spēku veiksmei radīja divi faktori – nabadzība un sabiedrības sašķeltība pēc nacionālā principa. Tādēļ ne velti Latgalē laurus plūca Rubiks un Jurkāns. Izskatās gan, ka šo abu vīru sirsnīgā saskaņa nebūs uz ilgu laiku, taču citādākas vēsmas un noskaņas Saeimā viņi ienesīs. Bīstams var būt kas cits. Ja 7. Saeimas sasaukuma laikā ekonomiskā situācija Latvijā nemainīsies uz labo pusi, bet nabadzības līmenis pieaugs, tad var gaidīt kreisā spārna spēku pieaugumu. To, protams, nemitēsies spodrināt arī kaimiņzeme Krievija.
Bet tagad par tiem, kas izmisīgi cenšas iesēsties premjera krēslā. Šajā sacensībā pazudusi pat latviešiem raksturīgā kautrība. Vēl G. Ulmanis nav nosaucis to vārdu, kam jākāpj tronī, bet «ķēniņa kroni» steidz pielaikot apsviedīgākie. Nelaime tā, ka krēsls viens, bet sēdētgribētāju daudz.
«Latvijas ceļam» caur «lielo Vili» pieder daudz lielisku ceļu – gan zemes un gaisa, gan dzelzs un ūdens. Tomēr viens ceļš – tas, kas ved uz augsto «troni» –, var izrādīties visslidenākais. Skaidrs, ka LC nevar piedot Šķēlem to gājienu, kad, vētījot ministru korupcijas lietas, pagājušā gada vasarā «kuļmašīnā» tika ielaists Krištopana mundieris. Tomēr Šķēle no sedliem izsviests netika. Šķēle nav aizmirsis, kā atbildei «Latvijas ceļš» deva sāpīgu pretbelzienu un kā viņu no premjera godības izvētījā laukā.
Vecie «dzeloņi» sūrst abām pusēm. Tāpēc tagad, lai vienotos saskanīgam darbam nākotnē, jānāk kādam trešajam un šie dzeloņi jāizrauj, jāuzliek dziedinoši plāksteri. Pretējā gadījumā samilzums attiecībās būs liels.
