«Manī ir pietiekami daudz mīlestības, lai spētu dalīties,» saka Gunta Čužinska – kurzemniece, kurai Bauskā ir mājas kopš šī gada maija.
“Manī ir pietiekami daudz mīlestības, lai spētu dalīties,” saka Gunta Čužinska – kurzemniece, kurai Bauskā ir mājas kopš šī gada maija. Viņa apsver iespēju iegūt audžuģimenes statusu, lai palīdzētu izaugt kādam bez vecāku aprūpes palikušam bērnam.
Pieņēma kā māsu
Gunta vairākus gadus vadījusi pagasttiesu Liepājas rajona Vaiņodē. Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā viņa beigusi sociālā darba bakalaura programmu, bijusi aizbildne. Tagad viņa ir Valsts probācijas dienesta Bauskas teritoriālās struktūrvienības vadītāja. G. Čužinskai ir trīs bērni – vecākā meita Agnese beigusi augstskolu, viņai ir sava ģimene, bet dvīņi Edgars un Līga ir vidusskolēni.
Gunta stāsta: “Mēs ģimenē esam trīs māsas. Mana mammīte ir no sešu bērnu, tēvs no deviņu bērnu ģimenes. Tāpēc arī man ir gribējies vairākas atvases. Meitai bija astoņi gadi, kad sāku meklēt bērnu, ko varētu ņemt aizbildnībā, lai manējai nav jāaug vienai. Vaiņodes internātskolā atradu meitenīti no Bauskas rajona. Irēna bija piektais bērns ģimenē, kopā ar māti dzīvojusi tikai septiņas dienas, pēc tam augusi aprūpes iestādēs. Abas manas meitenes mācījās vienā klasē, kopā gāja uz skolu, kopā spēlējās. Agnese Irēnu pieņēma kā māsu.”
Palīdzēt izaugt
Tolaik Guntai nenāca prātā, cik smagi pārbaudījumi gaidāmi. No vecākiem mantoto gēnu noteiktais smagais raksturs pusaudzes gados izpaudās Irēnas uzvedībā. Sākās lielas grūtības skolā, meitene kļuva agresīva, ļauna, meklēja kompānijas ārpus mājas.
“Nepalīdzēja mūsu rūpes, mīlestība, nokārtotā sadzīve. Turklāt atklājās, ka Irēnai ir nopietnas veselības problēmas, atpalicība attīstībā. Viņa ilgstoši ārstējās psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ārsti sacīja, ka nebrīnītos, ja es aizbildnību pārtrauktu un nodotu viņu aprūpes iestādē. Taču to nevarēju pat iedomāties. Ja reiz esmu uzņēmusies šo atbildību, man meitenei bija jāpalīdz izaugt,” teic Gunta.
Viņa rāda skaistas, jaunas sievietes fotogrāfijas un stāsta, ka Irēnai tagad ir 22 gadi. Viņa dzīvo ģimenē Francijā, kur ir pieņemta kā savs bērns. Irēna palīdz mājas darbos un ir iemācījusies arī franču valodu, viņai ir nodrošināts viss nepieciešamais.
“Savulaik Liepājas rajonā izveidoju lielo ģimeņu apvienību un mums bija lieliska sadarbība ar domubiedriem Francijā. Ar vairākiem tā laika draugiem joprojām sazinos. Tā Irēnai radās iespēja mainīt vidi, atrast citus draugus. Tas palīdzēja viņai kļūt labākai, atbrīvoties no netikumiem, kas šeit šķita nepārvarami. Irēnai Francijā klājas labi, tomēr, kad runājamies pa telefonu, viņa vienmēr saka, ka īstās mājas ir pie manis,” aizkustinājumu neslēpj Gunta.
Pārdomāt dzīvi
Viņai ir albums, kurā to bērnu fotogrāfijas, kuriem Gunta, strādājot Vaiņodes pagasttiesā, kārtojusi aizbildnības un adopcijas lietas. “Nevaru nodalīt savu dzīvi no viņējās, par katru no šiem mazuļiem esmu pārdzīvojusi kā par saviem bērniem. Arvien piedomāju, kā klājas tam vai citam, kur viņš tagad ir,” stāsta Gunta.
Tā viņas mājās ienāca mazais Roberts, kura mammai, bērnunamā un pēc tam aizbildnībā augušai sievietei, vajadzēja laiku pārdomāt un sakārtot dzīvi. Roberts Guntas aizbildnībā bija gadu un trīs mēnešus. Šajā laikā zēns neticami strauji attīstījās – Guntas meita Līga Robertam iemācīja lasīt, viņš kāri tvēra katru vārdu angļu valodā, un tā padevās, ar lielu interesi puika apguva datorprasmi. “Viņš mums bija ļoti mīļš, turklāt izrādījās, ka Roberts un mani dvīņi ir dzimuši vienā dienā – 13. aprīlī. Roberts ļoti gaidīja ciemos mammu un dusmojās, kad viņa neatbrauca. No šī gada maija zēns dzīvo savās mājās. Ceru, ka viņam klāsies labi un trūkums mājās nebūs šķērslis zēna attīstībai,” tā Gunta.
Bērni kļūst patstāvīgi
Viņas dvīņubērni pašlaik ir prom no mājām – Edgars ir spējīgs mūziķis un mācās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Rīgā. Kad ģimene pārcēlās uz Bausku, meita Līga palika Liepājā, jo 12. klasē negribēja mainīt skolu.
“Viņi abi ir ļoti patstāvīgi, un ir jāspēj bērnus atbalstīt. Ģimenē esmu galvenā pelnītāja, jo vīrs kļuvis par invalīdu. Taču šāda dzīve ir ļoti dārga, dēlam un meitai jāīrē dzīvesvietas, vajadzīga nauda iztikai. Līga sameklējusi darbiņu, ko var veikt vakaros pēc skolas. Edgaram ir īpašas vajadzības, jo viņam ir celiakija – dēls nevar ēst parastu uzturu, bet bezgluteīna produkti ir ļoti dārgi.
Taču zinu, ka mēs izturēsim, jo cits citu mīlam un atbalstām. Manuprāt, tās ģimenē ir galvenās vērtības. Gribētos, lai šo mantojumu bērni prot pielietot arī savā dzīvē,” tā Gunta Čužinska.
