Kādas Eiropas valsts viesnīcas gaitenī man pretī nāca vīrietis, kurš ļoti atgādināja kādu senu jaunības draugu. Turklāt tas tiešām bija viņš, nevis līdzinieks.
Kādas Eiropas valsts viesnīcas gaitenī man pretī nāca vīrietis, kurš ļoti atgādināja kādu senu jaunības draugu. Turklāt tas tiešām bija viņš, nevis līdzinieks. Sastapšanās uzjundīja atmiņas, lika mazliet notrīcēt sirdij, un vaigi kļuva sārtāki.
Skaists pāris
Pēc garas dienas seminārā gribēju doties vakariņās, tāds nodoms bija arī viņam. Apsēdāmies omulīgā krodziņā netālu no sprakstoša kamīna, kas kliedēja aprīļa novakares dzestrumu. Noskaidrojās, ka viņš uz šo valsti brauc bieži, jo strādā firmā, kuras īpašnieki ir citas zemes uzņēmēji. Darba spriedze un gadi, kas kļuvuši par mūsu abu bagātību, bija paretinājuši viņa kādreiz tik kuplos matus, kuros blondumu nomāca sirmums. Taču viņš joprojām bija stalts, galants, un mēs kopā bijām skaists pāris.
“Man vajadzīgs tavs padoms,” viņš sacīja, kad pirmā vīna glāze bija tukša. Drusku apjuku, jo viņa biznesa lietās pilnīgi neorientējos. Taču no manis netika gaidītas ekonomikas zināšanas.
Īsts muļķis
Par to, ka mans kādreizējais draugs nesen šķīries no sievas un apprecējis jaunu uzņēmēju, jau biju lasījusi smalko aprindu notikumu apcerējumos. Asmēlīgo žurnālistu vidū to dēvējam par “jaunu pieslēgumu”, kas vīriešiem labākajos gados ļauj apliecināt savu varēšanu vairākās svarīgās jomās. Turklāt pēdējos gados tas notiek tik masveidīgi, ka jābrīnās par tiem, kuri to vēl nav izdarījuši.
“Esi laimīgs?” pavaicāju. Draugs izslēja plecus, pārliecies pāri galdiņam man tuvāk, nočukstēja: “Tu par mani smejies? Laikam nav noslēpjams, ka patiesībā esmu rīkojies kā īsts muļķis.” Nevaru aizņemt lasītāja laiku, atstāstot visu, ko tovakar uzzināju, bet galvenā atziņa bija tāda –, gribēdams bēgt no apnikušās sievas un iegūt citādākas izjūtas, mans draugs bija nonācis strupceļā.
Atklājumi
“Kad iepazināmies, Kristīne šķita kā eņģelis – jauna, svaiga, mīļa. Biju kā apreibis. Tagad ar savu eņģelību viņa man ir apnikusi – neko nepagūst, visu aizmirst, nemitīgi čīkst, ka viņai pievēršu pārāk maz uzmanības. Mājās gatavota ēdiena garšu esmu aizmirsis, jo Kristīnei patīk sēdēt krodziņos. Galvenais – viņa neko nedara kā mana pirmā sieva. Daiga mani saprata, visu paguva, visu mācēja – kopa māju, dārzu, audzināja dēlus, mācēja arī paciest to, kas manī nav visai jauks. Cik stulbi, ka tikai tagad es to apjēdzu! Labi vēl, ka Kristīne negrib bērnus, jo pašai jau ir dēls no pirmā vīra. Pusaudzis, paši trakākie gadi, pilns komplekts un drošības adata degunā,” viņš nopūtās.
Pusnakts nebija tālu, un piedāvāju doties uz viesnīcu, jo nākamajā rītā man agri sākās semināra darbdiena, gan jau arī viņam bija savi pienākumi.
Uz vienu nakti
Bijām paēduši un izrunājušies. Kļuvām varbūt pat pārāk sirsnīgi, kā laikos, kad abiem kopā jauniem un neprecētiem bija ļoti labi. Turpinājums bija triviāls un pat smieklīgs. Draugs mani aicināja uz savu numuru un gandrīz vai bildināja, jo esot sapratis, ka tieši es varētu būt viņa īstā un vienīgā… “Uz vienu nakti?” diezgan nikni viņam uzšņācu un steigšus nospiedu pogu liftam, kas mani vienā mirklī uzrāva devītajā stāvā.
Istabas biedre tobrīd gatavojās gulēšanai. Kopā ar kolēģēm izstaigājusies pa skaisto vecpilsētu, viņa atzinās, ka seminārā pavadītais laiks vismaz uz dažām dienām ļāvis aizmirst mājas. “Manam vīram ir tikai viens netikums – “babņiks”. Brūtītes viņam ir bijušas ik pa laikam, bet prom no mājām neiet, saka – mīlot tikai mani. Bet tā izlikšanās, mūžīgie meli man ir šitik un vēl tālāk,” viņa izteiksmīgi novilka gar pazodi. Triepdama uz vaigiem naktskrēmu, viņa sacīja: “Klausies, es varētu no viņa šķirties un apprecēties ar tevi, tagad taču visādas lietas notiek!” Tad abas sākām vēlajai stundai nepiedienīgi skaļi smieties.
