Bauskā sadzīviskās sarunās iedzīvotāji pēdējā laikā arvien biežāk runā par atpūtas centru «Randevu».
Bauskā sadzīviskās sarunās iedzīvotāji pēdējā laikā arvien biežāk runā par atpūtas centru “Randevu”. Par to, cik tur briesmīgi, cik “tauta” biedējoša.
Gribu pavaicāt, kas ir šī “tauta”, kura sastopama naktsklubā? Vai tie neesam mēs paši, kas turp iet un veido degradēto vidi? Vai esam sev jautājuši – kā mēs uztveram “Randevu”, ar kādu domu turp ejam? Ir dzirdēts, ka tur jau no paša sākuma nekā laba neesot bijis. Taču uz klubu sākumā gājām mēs paši, baušķenieki. Uzskatu – kādu radīsim ap sevi vidi, tādā arī dzīvosim.
Vēlos vaicāt, ko cilvēks iecerējis darīt, aizejot uz deju klubu. Ja paēst, tad jāapmeklē restorāns, ja grib iedzert, jādodas uz bāru. Uz deju klubu iet dejot. “Bauskas Dzīvē” kāds lielījās, ka viņam mašīnā esot labāka mūzika nekā “Randevu”. Lai tad neiet uz klubu, lai sēd savā automobilī un klausās vislabāko mūziku!
Manuprāt, naktskluba lielākā problēma bija tā, ka tur apmeklētāju vairums ir tikai baušķenieki. Tas rosina strīdu risināšanu, nevar ieraudzīt nevienu jaunu seju – cilvēkiem kļūst neinteresanti. Rīgas naktsklubos tieši tas īpaši valdzina – agrāk neredzēti cilvēki, iepazīšanās iespējas. Bauskas “Randevu” tas bija liegts, tāpēc arī šī vieta tika pārvērsta par vienkāršu dzertuvi.
Daudz strīdu pašā sākumā izvērtās par apsardzes darbu. Apsargu par daudz, traucē atpūsties, izturēšanās – brutāla. Es pati esmu mēģinājusi ar labu panākt, lai piedzēries cilvēks mani saprot. Domājiet, man tas izdevās? Nē! Nevajag vainot apsardzi par rupju izturēšanos. Par to, ka es klubā savulaik jutos droši, esmu pateicīga puišiem, kuri tur strādāja.
Reiz uzgājām ar draudzeni otrajā stāvā, bet tur uz dīvāniņa visas vietas bija aizņemtas. Draudzene apsēdās uz radiatora, bet es, bīstoties “bargo” apsargu, notupos. To pamanījis, apsargs paņēma divus krēslus, atnesa mums un, tos pasniegdams, pateica: “Lūdzu!” Vieglākais ir pateikt: “Fū, cik slikti!” Bet vai sacītājs pats ir izdarījis kaut ko labu? Diemžēl, laikam ejot, mainījās apsardze un apmeklē tāju kontingents. Tagad baušķenieku māmiņas zina, kur meklēt divpadsmitgadīgo meitu vai dēlu. Skumji!
Mums bija dota iespēja radīt Bauskā normālu atpūtas vietu, bet mēs to palaidām garām. Varbūt vaina ir tajā, ka baušķenieki neprot slavēt, tikai pelt, nemāk saskatīt labo, bet tikai slikto, neprot atpūsties, nesasitot kādam seju. Varbūt iemācīsimies vispirms novērtēt paši sevi un tikai pēc tam citus!
DAFNE
