Aivars Mucenieks pirms desmit gadiem atgriezās dzimtajā Rundāles pagastā un sāka saimniekot «Vīstiķos».
Aivars Mucenieks pirms desmit gadiem atgriezās dzimtajā Rundāles pagastā un sāka saimniekot «Vīstiķos». Kopā ar sievu Nadeždu abi mācījās lauku gudrības, jo no profesionāliem ģeologiem bija jākļūst par profesionāliem zemniekiem.
Čeļabinskas meitene atrod mājas Latvijā
Ar divējādām domām un jūtām Mucenieki runā par zemnieku sētā nodzīvoto un nostrādāto laiku. Sākumā bijis vairāk optimisma, nekā atlicis pašlaik. Zemes kopšana un lopu audzēšana agrāk devusi lielāku peļņu, tālab Aivars secina: «Uz vecajiem taukiem esam spējuši iegādāties tehniku, sakārtot māju, uzbūvēt kūti, kautuvi, kalti un iesākt jaunas fermas celtniecību. Neesmu pircis būvmateriālus, bet izmantoju to, ko jauc nost. Kaltes ārsienas ir vēsturiskas, jo veidotas no Rundāles pils jumta skārda, kas tika nomainīts ar jaunu segumu. Par vecajiem materiāliem jāmaksā daudz lētāk. Nezinu, kā veiksies turpmāk… Smagi to atzīt, bet Latvijas valdību izjūtu kā savu pretinieku.» Nadežda bilst: «Zemniekiem būtu vajadzīgi kredīti ar mazāku procentu likmi. Tādu mums izdevās saņemt saimniekošanas sākumā.»
«Vīstiķu» saimniece, mai- not profesiju, iemācījusies vai visu, kas lauku sētā noderīgs, jo no tālās Čeļabinskas novadā pavadītajām dienām zemnieces prasme bijusi gaužām niecīga. Starp citu, Aivars un Nadežda iepazinušies, mācoties toreizējās Ļeņingradas Kalnu institūtā. Augstākās mācību iestādes absolventam bija jāatgriežas Latvijā un uz šejieni viņš atveda dzīvesdraudzeni. Ģeologa profesijas gaitas abiem kopējas bija Skrundas apkaimē, kur zemes dzīlēs tika pētītas derīgo izrakteņu iegulas.
Sētā gāginājis ap pārsimt zosu
No Aivara izteiktajām trāpīgajām atziņām jācitē arī šī: «Nav tāda jēdziena nevar, ir tikai negrib.» Tāds vīrs kā Mucenieks droši vien drīkst šādi izsacīties, jo lielākoties pats un kopā ar ģimeni veido zemnieka sētu, kopj zemi un lopus. Domādami par peļņas ieguvi, izmēģinājuši daudz ko. Vienulaik audzējuši pat zosis. Divos hektāros bijušas iestādītas cidonijas, bet vēlāk tās izartas. Nemeliorētajos laukos visdrošāk tomēr sēt graudaugus.
Aivara māte ir vetārste un vedeklai iemācījusi ne tikai sivēnus potēt, bet arī kastrēt. Cūkkopībā «Vīstiķos» izveidots pilns cikls, tā ir izdevīgāk. Pašu iekārtotajai kautuvei piešķirta licence, un Aivars gaļu izstrādā tā, kā tirgum vajadzīgs. Kopā ar mammu ikdienas darbos iet astotklasniece Kristīne. Nadežda uzskata, ka meitenei ir tāda pati slodze kā viņai. Abi bērni nekurn par lauku ikdienu. Dēls gan pārrodas mājās brīvdienās, jo studē Rīgas Tehniskajā universitātē datorzinības. Mammai viņš sakot, ka ar laiku «Vīstiķu» saimnieciskā darbība būs datorizēta. Kristīne sapņo par arheoloģijas studijām.
Andra Šķēles norakstītais modelis
Aivars braucis uz vēlēšanu iecirkni, lai balsotu par kādu no daudzajiem sarakstiem 7. Saeimas vēlēšanām. Jo balsošanas brīdis vairāk tuvojies, jo domīgāks kļuvis un tomēr nav izšķīries, par kuru partiju vēlēt. «Vīstiķu» mēroga saimniecību, kas izmanto 50 hektāru zemes, Šķēle savulaik uzskatīja par bezperspektīvu. Aivars vaļsirdīgi atzīstas, ka pašlaik tāda izdzīvošana tikai sanāk. Bet ko citu darīs, – par kosmonautu (?!) nav lemts būt. Dienišķais, smagais laucinieciskais ritms kļuvis par dzīvesveidu. Mucenieki aizvadītajos desmit gados nav tikuši atvaļinājumā un brīvdienās. Bet tāda ir viņu izvēle, jo nespēj nevienam uzticēt savu saimniecību. Aivars vēl zobgalīgi vaicā: «Vai arī jūs kādam citam savu maku dotu?»
Mucenieku zemnieku saimniecībai Bauskas rajonā oficiāli ir pirmais reģistra numurs. «Vīstiķus» viņi nopirka pavisam sapostītus. Tos izdevies atjaunot. Īpašums un 38 hektāri zemes nostiprināti Zemesgrāmatā un Mucenieki jūtas kā saimnieki.
Šogad atceramies tos lauku ļaudis, kuri sāka strādāt zemniecības atjaunotnes sākumā, 1988. gadā. Kā kuram izdevies to darbu nastu izturēt, bet daudzi nav pazaudējuši galveno – piesaisti zemei.
