LAIMAI ČERŅAGINAI Īslīces pagastā pirmdien, 25. septembrī, bija 66. dzimšanas diena.
LAIMAI ČERŅAGINAI Īslīces pagastā pirmdien, 25. septembrī, bija 66. dzimšanas diena.
“Ja sāku domāt, cik man ir gadu, tad uzreiz jāsāk prātot par savām kaitēm un šķiet, varbūt jādzīvo mierīgāk. Tāpēc to daru reti. Parasti par gadiem cenšos aizmirst, sēžos tik virsū velosipēdam un minos prom uz darbu,” par sevi stāsta Laima. SIA “Saltums” viņa strādā par grāmatvedi. “Vēl manā aprūpē ir mazdārziņš. Vīru pirms pāris gadiem piemeklēja insults, tagad viņam prātīgāk jādzīvo. Dārzā izaudzētos labumus iekonservēju.”
Ar kaimiņieni Milliju Brakovsku Laimai esot daudz pārrunājama, abas ir represētās. M. Brakovska ievērojusi, ka gaviļniece ir strādīga, izpalīdzīga un ļoti ģimeniska.
“Biju tikai deviņus mēnešus veca, kad mūsu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, Krasnojarskas apgabalu. Tur arī uzaugu, izglītojos. Deviņus gadus skolā strādāju par skolotāju. Latvijā atgriezos jau ar ģimeni – vīru Aleksandru un diviem bērniem – Andreju un Valentīnu. Man toreiz bija 27 gadi. Tā kā radi dzīvoja Bauskā, sarakstījāmies, viņi aicināja, lai nākam šurp. Piekritām un pārcēlāmies uz dzīvi Lauktehnikā. Tas bija oktobris, skolā klases jau bija nokomplektētas. Tādējādi par skolotāju tajā mācību gadā nevarēju strādāt, bija jāmeklē kas cits. Izvēlējos grāmatvedes darbu, nebija nekādas vainas, veiksmīgi tiku ar visu galā.”
Ģimene Laimu ļoti bagātinot. Četri mazbērni iegūst augstāko izglītību. “Man nepatīk sacīt, ka man ir vedekla Iveta, jo man ar viņu ir gandrīz tikpat tuvas attiecības kā ar meitu,” uzsver jubilāre. “Bez savējiem ir grūti, katru dienu satiekamies, ja ne, tad vismaz sazvanāmies. Zinu, ja man būs kāda rūpe, bērni nebūs vienaldzīgi.”
Ziemā, kad ir brīvāki brīži, Laima ņemot rokā adīkli. lai arī katru gadu nav tik lielas nepieciešamības pēc kā siltāka, bet nodarbe esot pierasta. Senāk jubilāre cītīgi izšuvusi, vēl tagad skapī glabājoties daži no viņas darbiņiem.
