Ceraukstieša Jura Āboliņa ģimenē pati dārgākā piemiņa ir padomju laikus pārdzīvojušais Latvijas valsts sarkanbaltsarkanais karogs, kura mūžs tuvojas septiņdesmit gadiem.
Ceraukstieša Jura Āboliņa ģimenē pati dārgākā piemiņa ir padomju laikus pārdzīvojušais Latvijas valsts sarkanbaltsarkanais karogs, kura mūžs tuvojas septiņdesmit gadiem.
– Mans tēvs Kārlis Āboliņš kā Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieks bijis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa bronzas medaļu «Par Tēviju», ar medaļu par piedalīšanos Latvijas atbrīvošanas cīņās un ar šo cīņu desmit gadu atceres jubilejas medaļu.
Trīsdesmitajos gados tēvs bija uzcēlis ģimenes māju Ogrē.
Kad 1944. gadā tuvojās fronte un sarkano atgriešanās kļuva nenovēršama, tēvs bija drošā vietā paslēpis gan medaļas, gan karogu un vairākas fotogrāfijas. Es toreiz biju iesaukts vācu armijā un pēc kapitulācijas no Kurzemes cietokšņa nonācu… Vorkutā.
Tēvs nomira 1961. gadā, relikviju slēpni neatklājis. Taču man bija nojauta, ka tāds ir. Atmodas sākumā iztaujāju audžumāti un viņa izstāstīja, kur mantas meklējamas – saimniecības ēkas bēniņos, netālu no skursteņa. Tās bija ievīstītas vaska papīrā un ierušinātas izdedžos un zāģu skaidās. Četrdesmit četros gados medaļas gan ir apsūbējušas, bet karogs no sava košuma nav daudz zaudējis. 1988. gada oktobrī kopā ar Ceraukstes kori tas plīvoja tautas manifestācijas laikā Mežaparkā Rīgā. Ar šo karogu «Baltijas ceļā» stāvēju pie Ķīķerkalna. Tāda ir Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieka Ventspils 2. kājnieku pulka seržanta mana tēva Kārļa Āboliņa nosargātā karoga vēsture.
