Brīvdienās kārtoju skapi. Saliku atsevišķi nekam nederīgās un pietiekami labi saglabātās drēbes.
Brīvdienās kārtoju skapi. Saliku atsevišķi nekam nederīgās un pietiekami labi saglabātās drēbes. Tas prasīja mazāk laika nekā turpmākā prātošana, kur apģērbus likt. Paziņa teica, ka drēbju sainīšus mēdzot vakarā novietot pie atkritumu konteineriem. No rīta maisi esot tukši, jo bezpajumtnieki lieliski zinot, ka viss dzīvei nepieciešamais atrodams pie atkritumu tvertnēm.
Man šis variants nešķita pārāk labs. Gribējās rīkoties civilizētāk un nodot mantas kādam sociālās aprūpes dienestam. Mēģināju zvanīt uz vairākām kristīgām draudzēm, taču neviens neatbildēja. Biju dzirdējusi, ka pilsētas Domes sociālās palīdzības dienests savulaik pieņēma apģērbus un sadzīves priekšmetus. Tad iedomājos par grūtībām, ko varētu sagādāt vēlme rīkoties civilizēti. Man nav mašīnas. Tātad nāktos kolēģi lūgt aizvest drēbju maisus, tērēt laiku, skaidri nezinot, vai mans piedāvājums kādam vispār būs vajadzīgs.
Naktī noliku saiņus pie konteineriem. Nākamajā pēcpusdienā apģērbu maisu tur vairs nebija. Tā vietā, lai ļautos atvieglojumam, sāku justies vēl nelāgāk. Laikam jau mēs redzam tikai dzīves virsējo slāni, ik dienu ceļā sastopot trūkumcietējus un noskrandušus bezpajumtniekus. Var tikai nojaust, kā viņiem klājas patiesībā.
Pirms izmest atkritumu tvertnē drēbes, lietotus traukus, novecojušu sadzīves tehniku, droši vien daudzi iedomājas arī par cilvēkiem, kuriem tas viss lieti noderētu. Diemžēl trūkst informācijas, kā palīdzības sniedzējiem būtu jārīkojas. Nevienam taču nav jāstaigā pa pilsētu un jāpiedāvā džemperi un blūzes, ja to var izdarīt profesionāli sociālā darba speciālisti, kuru rīcībā ir statistika par situāciju ģimenēs.
Bauskas pilsētas Domes sociālās palīdzības dienesta sniegtā informācija mani patiesi iepriecināja. Izrādās, ka dienests iedzīvotāju palīdzības sūtījumus pieņem katru darbdienu. Ja tiek piedāvāti lieli sadzīves priekšmeti, kā, piemēram, gultas, bērnu ratiņi, skapji, tad pēc mantām tiek nosūtīts pilsētas Domes transports. Protams, dienests par to laikus ir jābrīdina. “Katrai mantai mēs atrodam lietotāju, jo mūsu speciālistes pazīst ikvienu sociālā riska ģimeni un zina tās vajadzības,” norāda pilsētas Domes sociālās palīdzības dienesta vadītāja Inta Baltgalve.
Visvairāk trūkstot apavu un virsdrēbju, vienmēr pieprasīti ir pusaudžu apģērbi. Ir ģimenes, kas nevar nopirkt pat krūzītes un šķīvjus. Lietots televizors vai panēsātu drēbju kārta trūkumcietēju dzīvi nemainīs, bet arī tas var būt mierinājums izmisumā. Mēs taču varam bezcerībā nokļuvušajiem kaut mazliet aiztaupīt pazemojumu, lai viņiem glābiņš nebūtu jāmeklē atkritumu tvertņu saturā.
