Nesen apglabājām draudzeni. Viņai bija 42 gadi. Vēzis. Pēc izvadīšanas aizgājām uz kafejnīcu, jo nespējām pieminēt Maiju kopā ar cilvēkiem, kuri, mūsuprāt, sekmēja viņas saslimšanu un nāvi.
Nesen apglabājām draudzeni. Viņai bija 42 gadi. Vēzis. Pēc izvadīšanas aizgājām uz kafejnīcu, jo nespējām pieminēt Maiju kopā ar cilvēkiem, kuri, mūsuprāt, sekmēja viņas saslimšanu un nāvi.
Maijas pirmais vīrs nositās gadu pēc kāzām. Ar mazo puiku viņa dzīvoja viena, tad apprecējās otro reizi. Vīrs mēdza iedzert, un bija gadījumi, kad palaida rokas. Darīja to gudri, sita tā, lai uz sejas un redzamām vietām zilumu nav. Viņi dzīvoja vīra vecāku mājā, un nebija, kam sūdzēties, jo vīramāte atgādinājusi: “Kurš vīrs tad sievu nesit?”
Maija tā pavadīja laulības 14 gadus. Mēs, draudzenes, to zinājām. Ieteicām iet prom, šķirties, bet viņa nevarēja izlemt – tomēr bērni, saimniecība. Tagad vainoju sevi, kāpēc neko neteicu sociālajam dienestam vai policijai. Mēdz sacīt, ka vīra un sievas nesaskaņas, arī kautiņi ir ģimenes lieta. Kā īsti rīkoties, lai nepieļautu pāridarījumus? Esmu lasījusi, ka ieildzis stress novājina cilvēku un onkoloģiskās slimības tāpēc attīstās straujāk. Ir tik smagi, un nespēju atbrīvoties no vainas izjūtas.
SANTA
Pāridarītāji bieži vien ir savējie
Psiholoģe ANDRA KAT-KEVIČA atzīst, ka vēl arvien sabiedrība ir samērā aizspriedumaina pret varmācību. “Arvien populāri ir dažādi mīti, ka tikai jaunas un pievilcīgas sievietes cieš no seksuālas vardarbības, turklāt viņas vīrieti izaicinot ar seksuālu uzvedību un uzkrītošu ģērbšanos. Līdzīgs ir priekšstats, ka varmācīgi parasti ir sveši vīrieši, lielākoties garīgi slimi vai arī tādi, kuriem ilgāku laiku nav bijušas seksuālas attiecības. Taču īstenība ir tāda, ka 25 – 50 procentu no vardarbības cietušo sieviešu šo pāridarījumu piedzīvojušas no vīra vai partnera. No visiem par varmācību aizturētajiem vīriešiem tikai viens procents bija garīgi slimi,” saka Andra.
Cilvēkiem, kuri zina, ka ģimenē notiek vardarbība, nav viegli izlemt, kā rīkoties, vai ziņot, kam ziņot, kā palīdzēt un kas palīdzēs? Sievietēm, kuras cieš no regulāras varmācības, pat rodas tādas kā bailes, kas notiks, ja viņa mēģinās aiziet no pāridarītāja. Vai viņš nemeklēs, neuzbruks un nenositīs pavisam?
Turklāt šāda sieviete ir tik tālu pakļauta, kontrolēta un pazemota (piespiedu dzimumattiecības līdzinās izvarošanai), ka viņa nespēj saredzēt kādu risinājumu. Turklāt – kad viņš ir skaidrā, nu zelta cilvēks. Esat ko tādu dzirdējuši? Pēc kārtējā vardarbības akta nereti seko tāds kā medusmēnesis, kad partneris lūdz piedošanu, nožēlo izdarīto, solās, ka nekad, nekad vairs…
Tāpēc jau arī policijā nogādāts iesniegums nereti tiek atsaukts. Sieviete tic, ka varbūt šoreiz patiešām būs bijusi pēdējā reize. Diemžēl tā notiek ārkārtīgi reti.
Manuprāt, Santa, labākais, ko varēja izdarīt Maijas labā, bija runāt ar viņu tiešos vārdos, sakot, kas notiek, piedāvāt iespēju doties uz krīzes centru, neslēpt to, kā ir ģimenē. Varbūt tad Maijai būtu bijis vieglāk kādu dienu tomēr izlemt un aiziet, lai turpinātu dzīvi bez pazemojumiem.
Vai vardarbības stress sekmē onkoloģisku saslimšanu attīstību? Uz to nepārprotami neatbildēs pat mediķi. Taču dzīve nemitīgā stresā, bailēs no pāridarījuma un sāpēs nav normāla.