Grāmatu apgāds «Tapals» 2005. gadā Sabīnes Ozolas tulkojumā laidis klajā 2003. gadā Amerikā publicēto kādreizējās pirmās lēdijas Hilarijas Rodhemas Klintones grāmatu.
Grāmatu apgāds “Tapals” 2005. gadā Sabīnes Ozolas tulkojumā laidis klajā 2003. gadā Amerikā publicēto kādreizējās pirmās lēdijas Hilarijas Rodhemas Klintones grāmatu. Tuvredzīga meitene ar nevaldāmu matu ērkuli – tāda viņa bijusi bērnībā. “Biju akla kā kurmis, bet nevalkāju brilles un kādā golfa turnīrā varonīgi situ pa bumbiņu, kas izšķīda. Tas izrādījās pūpēdis…”
Iepazīstoties ar Bilu Klintonu studiju gados, Hilarija viņu atceras kā vikingu pēcteci, kupliem matiem. Abi apprecējušies pēc ilgiem pazīšanās gadiem, un Bilam nācies Hilariju vairākkārt bildināt, kamēr viņa piekritusi.
Politika Hilariju interesējusi kopš jaunības. Būdama līdzās Amerikas prezidentam abos prezidentūras termiņos, Hilarija Klintone kļuva pazīstama ar savu nostāju dzimumu līdztiesības, bērnu tiesību jautājumos, cenšoties uzsvērt, ka ģimene ir liela vērtība. Šajā laikā izaugusi arī meita Čelsija, par kuru Hilarija raksta: “Esmu lepna būt šīs jaunās sievietes māte.”
Grāmatā atspoguļoti gan politiskās dzīves pavērsieni, draugi un līdzgaitnieki, gan arī laiks, kas Klintonu ģimenei bija smags pārbaudījums – atklājās prezidenta intīmie sakari ar Moniku Levinsku. Hilarija neslēpj, ka jutusies nodota, sagrauta, pazemota un ļoti daudz spēka vajadzējis, lai spētu piedot vīram.
Grāmata beidzas ar Hilarijas Klintones atziņu: “Es esmu atbildīga par visiem viedokļiem un skaidrojumiem, kas parādījušies šajos memuāros. Šīs lappuses atspoguļo to, kā es izjutu manis aprakstītos notikumus. Esmu pārliecināta, ka pastāv daudz citu – pat savstarpēji pretrunīgu – viedokļu par notikumiem un cilvēkiem, kurus esmu aprakstījusi. Bet tas ir jāstāsta kādam citam.”
