Aprīļa vidū noslēdzās eseju konkurss 7. klašu skolēniem «Svētki manai dvēselei».
Aprīļa vidū noslēdzās eseju konkurss 7. klašu skolēniem «Svētki manai dvēselei». «Bauskas Dzīve» publicē labāko darbu fragmentus. Šoreiz piedāvājam SIGITAS DIEVAITES eseju.
***
Svētki manā dvēselē?
Tas, man šķiet, ir tāds neikdienišķs teiciens. Parasti jau mēs sakām: «Man šodien ir tik labs garastāvoklis!» Es domāju, ka svētki dvēselē ir dažādi.
Ir tādas labās reizes, kad ir pavisam jauki. Cilvēki, kuriem visa kā ir pāri mēram, neizjūt to tik krasi, kā, piemēram, es. Man jau vēl dvēselīte nav liela, un prieks man ir par daudz ko. Piemēram, pēc kāda labi padarīta darba, kad arī citam par to ir prieks, ne tikai man.
Pirms Jaunā gada kopā ar tautas nama dziedātājiem braucu uz Vecumniekiem. Mēs sniedzām koncertu veco ļaužu pansionātā.
Sākumā man tik ļoti negribējās braukt, jo pēc visiem koncertiem skolā un tautas namā biju ārkārtīgi nogurusi. Savu daļu piepūles bija prasījis arī mācību pusgada noslēgums. Bet aizbraukusi es ieraudzīju sirmas vecmāmiņas un vectētiņus sēžam un lūkojamies mūsos, gaidot. Sak, ko tad nu mēs, tādi bērni, viņiem varam parādīt!
Mēs dziedājām, daži bērni dejoja, un pūtēji spēlēja mīļas un pazīstamas Ziemassvētku dziesmas. Un es, skatoties veco ļaužu sejās, ieraudzīju, kā tās atplaukst. Viņu acīs parādījās gaišums. Aizmirsās slimības un vientulības sāpes. Sirmgalvji atcerējās dzīves ritumu, kādu nu kuram liktenis bija lēmis…
Viņi lūdza, lai neaizmirstam, atbraucam vēl kādreiz. Mēs izdarījām labu darbu – viņu sirdīs iededzām mīlestības dzirkstelīti. Man, uz šiem sirmgalvjiem skatoties, kļuva tik labi! Braucot mājās, jutos savādi. Krūtīs bija silta sajūta, likās, it kā kāds ar saules stariņu kutinātu manu sirdi.
Visu pēcpusdienu gribēju smaidīt un dziedāt. Tagad es saprotu – mana dvēsele svinēja svētkus.
S. DIEVAITE, Bārbeles pamatskolas 7. klases audzēkne
