Fizikas stunda, kārtējā ieskaite, tomēr šī diena ir īpaša. Ne jau tāpēc, ka roku kā vienmēr grezno glīta formuliņu rinda un trešā acs vēro katru skolotāja kustību.
Fizikas stunda, kārtējā ieskaite, tomēr šī diena ir īpaša. Ne jau tāpēc, ka roku kā vienmēr grezno glīta formuliņu rinda un trešā acs vēro katru skolotāja kustību. Šī ir pēdējā fizikas stunda manā mūžā. Es nododu burtnīcu un nodomāju – viss! It kā jau saprotu, ka vairāk neviens man neliks aptvert neiespējamo, piemēram, izskaidrot atoma kodola uzbūvi, tomēr prāts atsakās pieņemt šo prieka un vienlaikus skumju vēsti.
Joprojām atceros lielās, baltās bantes matos un nejēdzīgi garās gladiolas, caur kurām es pirmo reizi ieraudzīju savu skolu. Pirmajā dienā kāds divpadsmitās klases audzēknis veda mani aiz rokas uz skolas zāli un es jutos, kā nonākusi citā pasaulē ar man vēl nezināmiem likumiem. Es skatījos uz lielo puisi blakus, kurš šķita tik pieaudzis, un domāju, ka ir jāpaiet mūžībai, lai arī es kļūtu tāda pati.
Šogad, kad maza, princesītei līdzīga meitenīte ar bijību un neizpratni sniedza man roku, es sapratu, ka tagad es viņas acīs esmu kaut kas ļoti tāls un nereāls.
Savādi, šie divpadsmit gadi paskrējuši tik ātri, atstājot tikai juceklīgas atmiņas. Vēl paies laiks, līdz sapratīšu, ka vairs nedrīkstu atgriezties skolā, sēsties pie izraibinātā sola un satraukties vienīgi par neizpildītiem mājas darbiem un aizmugurē sēdošo Jāni, kurš nemitīgi baksta man muguru.
Es zinu, ka tūlīt, tūlīt noslēgsies mans skolas laiks un šīs durvis aizvērsies uz visiem laikiem. Būs jādodas tālāk, iekarot jaunus plašumus ar citiem noteikumiem. Tomēr to nedrīkstēšu vairs darīt kā agrāk, jo es vairs nebūšu bērns.
K. MUCENIECE Pilsrundāles vidusskolā
