Rīgas ielas svētkos, kad «Bauskas Dzīves» redakcija, tāpat kā citi uzņēmumi, rīkoja atvērto durvju dienu, aicinājām apmeklētājus ierakstīt vēlējumus īpašā bloknotā.
Rīgas ielas svētkos, kad «Bauskas Dzīves» redakcija, tāpat kā citi uzņēmumi, rīkoja atvērto durvju dienu, aicinājām apmeklētājus ierakstīt vēlējumus īpašā bloknotā. Šķita lietderīgi uzzināt, ko iedzīvotāji domā par pilsētas tēlu kopumā un par Rīgas ielu konkrēti. Procesā visaktīvāk iesaistījās bērni un jaunieši. Daži ieraksti šķiet naivi, tomēr ir vērts tajos iedziļināties, jo bērni nemēdz analizēt, viņi uztver apkārtni un noskaņojumu ar jutekļiem.
Kāda meitenīte raksta: «Es gribētu, lai Rīgas ielā cilvēki smaida.» Dzīvespriecīgas sejas vecpilsētā tikpat kā nemana. Pretimnācēji šķiet tikpat drūmi kā ēkas, kurās viņiem jādzīvo. Gatavojoties orientēšanās sacensībām «Vai tu pazīsti Rīgas ielu?», ar kolēģēm izstaigājām visu Rīgas ielu, iegriežoties arī vairākos pagalmos un kāpņu telpās. Dažbrīd pat radās šaubas, vai sacensību rīkotājiem izdosies atrast vēsturisku celtņu un to detaļu nepieciešamo skaitu. Pirms gadiem 15, kad konkurss «Vai tu pazīsti Bausku?» bija viens no svarīgākajiem pilsētas dzīves notikumiem, meklējamie objekti nešķita tik nožēlojami. Nu vairs nav nekādu ilūziju par Rīgas ielas vēsturisko koka apbūvi. Tie nami, kurus vēl nav pagūts nojaukt, aizies postā, jo glābt tos vairs nav iespējams. Varbūt tas notiks pēc gadiem desmit, varbūt – vēlāk.
Jau tagad katram skolnieciņam termins «arhitektūras piemineklis» asociējas ar graustu, jo Bauskā citu piemēru gluži vienkārši nav. «Kāpēc tās neglītās mājas ir jāsargā? Mamma man neļauj skatīties pagalmus. Viņa saka, ka sabrukušajās celtnēs dzīvo nelabi cilvēki,» kādā atklātības mirklī pavēstīja paziņas piecgadīgā mazmeita. Tā, lūk, maza bērna prātā veidojas asociācijas par skaisto un neglīto, labo un ļauno.
Ne jau mamma ir vainīga. Mēs visi esam bijuši aculiecinieki pilsētvides degradācijai, bet klusēšana nozīmē piekrišanu. Tagad ir pavisam vienkārši komentēt situāciju: «Ja dzīvo graustā, pats esi vainīgs. Veiksminieki jau sen ir atraduši labākas mājvietas.»
Ikviens, kurš ir mazliet saskāries ar arhitektūras pieminekļu aizsardzības noteikumiem, zina, ka īrnieks nedrīkst ēkai pat pirkstu piedurt bez atbildīgo institūciju atļaujas. Savukārt koka nama rekonstrukcija vecpilsētā nozīmē tā nojaukšanu un celtniecību, izmantojot vismaz gadsimtu vecus paņēmienus un autentiskus materiālus. Šāds varoņdarbs pagaidām nav pa spēkam pat turīgākajiem uzņēmējiem. Ir bezmērķīgi izšķērdēts laiks, kad varēja kaut ko mainīt.
Tagad Rīgas ielas vēsturiskās celtnes neatjaunos ne īrnieki, ne ārzemēs dzīvojošie īpašnieki. Vienīgi par orientēšanās sacensību nākotni nav jāraizējas. Kad Rīgas ielas vēsturiskie nami būs sabiruši pīšļos, sacīkšu norises vietu varētu pārcelt, piemēram, uz lielveikalu «RIMI».
