Izlasot «Bauskas Dzīves» pirmdienas (6. jūlijs) numurā ievietoto publikāciju «Mazgadīgie reketē pilsētas ielās», neviļus radās vēlēšanās izteikt savas domas.
Izlasot «Bauskas Dzīves» pirmdienas (6. jūlijs) numurā ievietoto publikāciju «Mazgadīgie reketē pilsētas ielās», neviļus radās vēlēšanās izteikt savas domas.
Pagājušas manas puiku dienas, jau labu laiku esmu tēvs. Ar sarūgtinājumu atceros visas tās reizes Rīgā, kad man, lauku puikam, piesējās lielpilsētas slaisti. Vienreiz autoostā pieprasīja trīs rubļus, citreiz uz Barona ielas nevarēju «atšūties», kamēr nebiju atdevis pārdesmit kapeiciņu. Un ne jau sirds pēc tam sāpēja tik daudz par zaudēto naudiņu. Likās pazemojoši, ka esi bijis gļēvs un neesi pratis rast izeju no situācijas. Bet varbūt šāda rīcība ir labāka, nekā izrādīt pretestību neaprēķināmai huligānu kompānijai? Savulaik pusdienu naudiņu, lai tā skolas uzvalka kabatā nodevīgi nežvadzētu, vecāki tina folijā.
Reiz, studiju gados, kādu nakti kopmītnes istabā iebruka iereibis vietējais «klenderis», bruņojies ar dunci un sitamajiem riņķiem. Par laimi, istabas biedram pēc sarunas izdevās iebrucēju nomierināt, un viņš aizvācās. No rīta uzzinājām, ka naksnīgais ciemiņš devies «paciemoties» vēl citā istabiņā, kur puiši nebija daudz ķēpājušies, bet «viesi» samizojuši tik pamatīgi, ka kopš tā laika viņš mūspusē vairs netika manīts. Dažāda taktika, bet iznākums līdzīgs…
Kādu taktiku izvēlēties mūsu bērniem, kuri tiek «apcelti» vai ir potenciāli savu vienaudžu – izspiedēju – upuri? Varbūt ir nepieciešams bērnā attīstīt intuīciju, kā rīkoties kritiskā situācijā? Cik labi izkopta un jau šūpulī ielikta intuīcija ir padsmitgadīgam dīkdienim, kurš parasti nekļūdīgi jau pa gabalu sajūt savu upuri!
No vecāku vienaldzības cieš gan tie bērni, kas nodarbojas ar reketu ielās un daļu guvuma atdod vecākiem plītēšanai, gan tie, no kuriem tiek laupīts. Vecāki uz ielas bieži vienaldzīgi paiet garām bērnu bariņiem, jo tajā nav viņu atvasītes. Tajā pašā laikā viņu lolojums uz cita ielas stūra, līdzīga bariņa ieskauts, šķiras no pēdējiem santīmiem, kurpēm, biksēm! Tikpat iespējams, ka izspiedēju bariņā («kas to varēja domāt!») smaida pašu mīļais paijpuisītis, «kas pat skudriņai nenodarīs pāri».
Bērnu psiholoģija ir sarežģīta, taču mūsu – vecāku – uzdevums, ir iespēju robežās to apgūt, iepazīt savu bērnu, attīstīt viņā gan fiziskās, gan garīgās aizsargspējas. Kādēļ gan mazajiem bandītiem ierādīt ceļu, pa kuru viņiem aiziet līdz lielam bandītam?
JĀNIS U. Bauskā
