LINDA BAĻČŪNE ir dzimusi Bauskā. Studējusi Latvijas Kristīgajā akadēmijā, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti absolvējusi 2002. gadā.
LINDA BAĻČŪNE ir dzimusi Bauskā. Studējusi Latvijas Kristīgajā akadēmijā, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti absolvējusi 2002. gadā.
Bauskas luterāņu draudzes svētdienas skolu vadījusi no 1996. līdz 2002. gadam. Interesi par ticības lietām radījusi Mārīte Siliņa, kura Lindai bija zīmēšanas skolotāja. Mācītājs Juris Cālītis Kristīgajā akadēmijā vedināja pievērsties teoloģijas studijām.
Kādreiz dejojusi deju kolektīvā «Jandāls», tagad visa Lindas dzīve ir veltīta darbam sabiedriskajā organizācijā «Bērna un mātes atbalsta fonds», kura mītne atrodas Cēsu rajona Skujenes pagastā, Zvannieku mājās.
Linda septiņus gadus ir precējusies, viņas dzīvesbiedrs Andris Baļčūns ir individuālais uzņēmējs, šuj ādas apģērbus, šogad absolvējis Baltijas Krievu institūtu.
Kas ir «Zvannieki»?
– Tā ir liela lauku māja simt kilometru no Rīgas, Cēsu rajonā – Kanādā dzīvojošās Ezergaiļu ģimenes dāvinājums. Šī vieta ir māja vārda visplašākajā izpratnē, arī patvērums, glābiņš, uzticēšanās, drošība ar ģimenisku gaisotni. Man nepatīk vārds «institūcija», kas ir auksts. Tas nozīmē neskaitāmus kabinetus, rakstāmgaldus, aiz kuriem sēž ierēdņi.
Kā šī lauku māja izveidojās par patvērumu bērniem?
– Redzot Latvijas situāciju, valsts attieksmi pret ģimeni, ideja kaut ko reāli darīt, palīdzēt, pasargāt, atbalstīt 2002. gada vasarā radās mācītājam Jurim Cālītim. Tobrīd uz šo māju bija atnācis vīrs, kurš stāstīja kaut ko šausminošu. Esot pazudusi četrus mēnešus veca meitiņa, viņas māte piedzērusies un piekauta kaut kur guļot. Vīrietis lūdza palīdzēt viņas atrast.
Šajā laikā «Zvanniekos» darbojās Rīgas reformātu brāļu draudzes bērnu nometne. Mācītājs Juris Cālītis atrada zīdainīti un arī māti, kura tiešām bija briesmīgā izskatā. Viņa tika sakopta, nomazgāta, aizvesta uz slimnīcu. Uzzinājām, ka viņai ir vēl divi bērni, kas jau nodoti bērnunamā.
No slimnīcas sieviete atgriezās «Zvanniekos» un dzīvo tur joprojām, tagad jau kopā ar trim bērniem. Šovasar fonds panāca, ka mātei atjauno vecāku varu. Viņiem nav citur, kur iet, un bērniem tā ir labākā vieta, kur dzīvot. Pagājušajā rudenī šajā mājā pārziemot tika ielaists viens bezpajumtnieks un jauns vīrietis – šizofrēniķis. Viņi paši gādāja malku un nošķirtībā no sabiedrības atveseļojās. Katram no šiem cilvēkiem ir savs ļoti smags dzīvesstāsts.
Cik iemītnieku «Zvanniekos» ir pašlaik?
– Te atrodas 11 bērni no dažādām ģimenēm, divas – gadu vecas meitenītes. Vecākiem ir pārtraukta vara, sešiem bērniem vecāki dzīvo turpat netālu, Skujenē. Mācītājs Juris Cālītis regulāri brauc pie viņiem, vedam bērnus uz mājām ciemoties. Pagaidām rezultāts ir tāds, ka šie cilvēki ir pārtraukuši dzert, atraduši kādu darbu. Dzeršanai naudas nav tāpēc, ka, pārtraucot vecāku varu, viņi nesaņem arī ģimenes valsts pabalstu.
Kas finansē šī patvēruma pastāvēšanu?
– Neslēpšu, ka mācītājs Juris Cālītis, kurš Latvijā ir atgriezies no Kanādas, pašlaik ieguldījis šajā fondā un iztērējis visus savus mūža iekrājumus. Mūs ļoti atbalsta ārzemju latviešu draudzes Kanādā, Amerikā, Vācijā. Šo labvēļu pulkā ir arī Bauskas pusē pazīstamais mācītājs Aivars Pelds, kurš kalpo gan Aiovas, gan Floridas latviešu luterāņu draudzēs Amerikā. Rīgas reformātu brāļu un anglikāņu draudzes «Zvanniekiem» daudz palīdzējušas ar apģērbiem, mēbelēm, iedzīves lietām, brauc uz turieni strādāt talkās.
Kādi ir tavi pienākumi, amats?
– Tu man pavaicāji, it kā es tiešām strādātu kādā institūcijā. Mani tur sauc par mammu vai Lindu. Esmu aizbildne vienai meitenītei. Strādāju kopā ar Sandru Dzenīti, savu studiju biedri. Viņa ir šī fonda vadītāja un arī mamma. Sandrai pašai ir četras atvases un dziļa izpratne, intuīcija bērnu audzināšanā. Vēl mums ir omīte, Sandras mamma – Ausma Romanovska, profesionāla skolotāja, un Rolands Štubis, kurš fondā ir no tā pirmsākumiem. Mācītāju Juri Cālīti bērni sauc par tēti.
Nevaru lielīties, ka mans atalgojums naudā būtu ļoti liels. Taču esmu laimīga, ka varu veikt darbu, kam ir dziļa jēga, kas atbilst manai izpratnei par dzīvi, izglītībai, pārliecībai. Mana alga ir gandarījums, kad redzu – cilvēki mainās uz pozitīvo pusi. Ir nepieciešama ļoti liela pacietība, mīlestība, pārliecināšanas spēks, personisks piemērs.
Tavs laiks tagad ir sadalīts starp ģimeni Bauskā un Cēsīm. Liela braukāšana.
– Pusi nedēļas esmu Skujenē, pārējo laiku – Bauskā. Arī ceļā domāju par to, ko daru. Sarakstos ar ārzemju latviešu draudzēm, vēstulēm pievienojam fotogrāfijas, bērnu zīmējumus. Esmu ļoti pateicīga vīram Andrim, ka viņš mani saprot un atbalsta šajā kalpošanas darbā. Zinu, ka ne katrs jauns vīrietis to spētu.
Sarunā pieminējām, ka valsts atbalsts ģimenēm ir niecīgs. «Zvanniekos» izveidotais fonds patiesībā lāpa caurumus bērna un mātes tiesību aizsardzības izdilušajā segā.
– Problēma ir tā, ka valsts patiesībā reāli nerisina problēmu, kas rodas, kad vecākiem pārtrauc varu pār bērniem. Patversmēs un bērnunamos jau sāk trūkt vietu, bet process turpinās. Un būtībā nelaimīgi ir gan vecāki, gan bērni.
Esmu sacījusi, ka «Zvanniekos» mēs mācām būt par māti jaunai sievietei, kura ir laidusi pasaulē trīs bērnus. Mācām pieaugušam cilvēkam to, ko viņai vajadzēja iegūt ģimenē no mātes. Ja tas nav noticis bērnībā, ja meitene mazotnē nav izjutusi, kas ir mājas, māte, ģimene, mīlestība, savstarpējas rūpes, kļuvusi par māti, viņa nesaprot, ko tas nozīmē, kā to izpaust savā dzīvē. Nav bijis piemēra, ko atkārtot, un tad tas ir jāmāca.
Būtībā jāsecina, ka nemīlētā paaudze jau sāk atražot tādus pašus nemīlētus bērnus. Tā ir problēma, kas kļūs arvien lielāka. Maldīgi ir domāt, ka tas neskar tos, kuriem pašlaik klājas labi. Tāpēc jāmāca mīlēt un rūpēties, bet necenšoties aizrādīt, pamācīt, strostēt, ar to savā ziņā pazemojot, norādot, ka tu esi pakāpi augstāks, gudrāks radījums nekā būtne tev pretī.
Vai tevi kādreiz nenomāc doma, ka šis darbs ir bezcerīgs…
– Gribu uzsvērt, ka mēs strādājam ar Skujenes, tuvākās apkārtnes cilvēkiem. Pašiem zemākajiem, apkārtējās sabiedrības acīs sliktākajiem cilvēkiem.
Manuprāt, šis darbs nav bezcerīgs, jo cerību nedrīkst zaudēt nekad. Turklāt, tāpat kā ļaunums, arī labais izplatās, pieņemas spēkā. Viens panākums var celt visu pagastu, jo parāda, ka var tomēr kaut ko izdarīt. Būtu jauki, ja katrā apdzīvotā centrā, katrā rajonā būtu vismaz viena šāda vieta, patvērums, lai ir, kurp doties, kurp aiz apkakles atvilkt kādu, kura dzīvē visi «striķi» trūkst.
