Ekonomisko attiecību biznesa ritenis pasauli iegrozījis tā, ka vadmotīvs un dzinējspēks ir alkatīgais sauklis «vairāk, vairāk, vairāk!». Ieguldīt, nopelnīt, pārdot!
Savstarpējās sarunās radušos situāciju daudzi pielīdzina lielvalstu ekonomiskā un bioloģiskā kara radītiem apstākļiem. Te varētu ieskaitīt kā cūku mēri, tā putnu gripu, arī koronavīrusa slimības nu jau pandēmiju. Ja iedzīvotāji un dažādu rangu amatpersonas to neapzināsies un nekļūs disciplinētāki un mazāk alkatīgi, tad «Itālijas sindroms» tūlīt piemeklēs arī mūs. Nepieciešami pietiekami radikāli lēmumi un reāli ierobežojumi, kas diemžēl radīs arī lielas neērtības mūsu tūrisma industrijas uzturētājiem un atbalstītājiem.
Taču, manuprāt, bīstamāka par bīstamākajiem vīrusiem ir atbildīgu amatpersonu gļēva «muļļāšanās», kas vienā reizē mums pasludina, ka notiekošais ir parasta gripiņa, ka «dzīve neapstājas», ka mediji ceļ nevajadzīgu paniku, bet pēc mēneša teic, – «mēs daudz ko nezinām». Kam ticēt un uzticēties, ir katra individuāla izvēle, taču mēs ļoti drīz varam attapties situācijā, kad «slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās», patiesībā zemtekstā jau tas arī izskan. No vienas puses, mums publiski māca, kā mazgāt rokas un «pareizi» šķaudīt, no otras – tikai nesen izskan ieteikumi atlikt braucienus, kuriem vienīgie reālie ierobežojumi ir avioreisu atcelšana. Un tad jau tas ir tikai indivīda personīgās atbildības līmenis par sevi, savu ģimeni un sabiedrību. Bet šis līmenis, kā liecina realitāte, mūsu cilvēkiem ir ļoti zems, jo šajā ārkārtas situācijā daudzas ģimenes tomēr skolēnu brīvlaikā joprojām plāno braucienus uz ārvalstīm.
Sekojot situācijai, noprotams, ka par vīrusu un tā izplatības ceļiem daudz kas paliek noklusēts. Vai publiski paustais atspoguļo reālo situācijas attīstību un vai tiešām kabinetos sacerētie algoritmi izpildīsies situācijā, kad valstij ir ierobežoti materiālie resursi?
