Latvijas kultūras kanonā viena no vērtībām ir kapu kopšanas tradīcija. Kapsētas mums ir viena no kultūrvēstures mantojuma zīmēm. Laika gaitā tās mainījušās, bet kapu apmeklēšanas un kopšanas tradīcija ir noturīga vairākus gadsimtus.
Vēstures avoti liecina, ka par kapu izdaiļošanu ar ziediem pirmie esot gādājuši hernhūtieši – brāļu draudžu piederīgie – ap Valmieru un Cēsīm 18. gadsimta beigās. Kurzemes zvejniekciemos cieņā bijusi kapu krusta rotāšana ar kokgriezumiem, lentēm un prievītēm. Kapakmeņi ar iecirstiem vārdiem, ģerboņiem, piemiņas zīmēm Rīgā izplatījušies 15. gadsimtā.
Vasarā, no jūnija beigām līdz septembra sākumam, nedēļu nogalēs kapsētās rīko kapu svētkus. Tajos pulcējas mirušo radi, draugi, kaimiņi, kuru ikdienas dzīve rit dažādās Latvijas vietās. Gatavojoties kapu svētkiem, atdusas vietas tiek īpaši sapostas, pie kopiņām noliktas vāzes ar ziediem, sveces, pārstādītas puķes, apgriezti košumkrūmi. Latvieši kapsētas kopj kā dārzus.
Diemžēl pēdējos gados šī mūsu kultūras vērtība apdraudēta. Kapsētās arvien biežāk skatāmi mākslīgie ziedi. Nedabiski košos toņos krāsotas neļķes, tulpes, nenosakāmas formas plastmasas veidojumi kā ķērcoši svešķermeņi posta kapsētu ainavu. Šajā bezsniega ziemā kapu kopiņas varētu rotāt skujas, sauso ziedu kompozīcijas.
Mākslīgo ziedu izmantošana vairāk raksturīga slāvu tautām. Taču novērots, ka šo popkultūras lēto netikumu ievazājuši arī latviešu atdusas vietu kopēji. Jācer, valstī atradīsies pietiekami zinoši, atbildīgi inteliģences pārstāvji, kuri spēs izglītot, pārliecināt tautiešus un pratīs iestāties par mūsu kultūras kanona vērtības saglabāšanu.
