Ieejot jaunajā – 2001. – gadā, padomāsim, ko mūsu senči atstājuši savā pūrā.
Ieejot jaunajā – 2001. – gadā, padomāsim, ko mūsu senči atstājuši savā pūrā. Dievs, Māra un Laima mūsu tautu ir vadījuši gadu simteņiem cauri labām un ļaunām dienām. Daudzi latvieši to pašlaik vairs neapzinās. Mums jāieklausās viņu padomos. Kas bijis labs senos laikos, ir labs šodienai un nākotnei:
«Dod, Dieviņi, man padomu, man nevaid devējiņa» vai
«Ja, Dieviņ, mantu dodi, dodi gudru padomiņu.»
Latvietis kopš senseniem laikiem, sākot darbu, ir meklējis Dieva padomu. Ar Dieva pamācību viņš spēja pastāvēt visgrūtākajos laikos. Uzklausīsim šodien Viņa mums, latviešiem, doto padomu, pārdomāsim un centīsimies to izprast.
«Ko meitiņa tu darītu, ja es agri neceltos?
Es tev durvju vērējiņš, es padoma devējiņš.»
Padomu padoms ver durvis uz jaunu dienu, uz dzīvi, uz labāku nākotni. Nekad neaizmirsīsim arī to, ka Dievs mūs par sliņķiem neaudzina:
«Dievs man deva, Dievs man deva, Dievs rokā neiedeva.
Dievs man deva solītī, deva vagas galiņā.»
Latviešu dzīvesziņa mudina, lai cilvēki darbojas, attīstās, lai domā, strādā, lai meklē. Lai rod savu ceļu, kas prātam skaidrāks un sirdī tuvāks.
Mūsu latvietība nav tikai latviskais goda tērps, latviskā dziesma un tradīcijas, bet gan mūsu latviešu padomu padoma – dainu – ceļš pie Dieva. Uztversim viņa mūžīgo padomu, mieru, labestību.
Mums ir bagātība – mūsu senču atstātā latviskā dzīvesziņa: «Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt.» Dosim otram, dalīsimies ar tām vērtībām, kas mums ir. Dalīsimies ar mūsu senajām, caur desmitām paaudzēm mums nodotām garīgām vērtībām, ko mūsu senči atstāja mums. Dodot tās citiem, mēs paši varam tikai iegūt.
Meklēsim dainās rakstīto dziļāko jēgu un nozīmi šodienas dzīvē! Neuzbāzīsimies ar to citiem, bet arī nekautrēsimies citiem šīs latviskās garīgās vērtības dot!
BRŪMEĻU ANDREJS Bārbelē
