Esmu pateicīga, ka «Bauskas Dzīve» šajā klusajā veļu un mīļo cilvēku piemiņas laikā publikācijā «Vēsturiski nozīmīgas informācijas glabātājas» pievērsusies kapsētu tēmai.
Šis raksts man raisīja pārdomas par mazo dzimtu kapsētu likteni. Tāda ir arī manas dzimtas Jesku kapsēta Vecsaules (agrāk Bārbeles) pagastā. Šos kapus 1924. gadā iesvētīja mans vectēvs, mācītājs A. G. Jeske, izvadot savu brāli, «Jesku» saimnieku. Viņš šo vietu bija izvēlējies sev piederošā zemē. Tur dus arī mans vectēvs, vecmāmiņa, 1998. gadā tur apglabājām manu mammiņu. Arī es pati vēlētos tur dusēt.
Šī zeme vairs nepieder mūsu dzimtai. Reformu sākumā es lūdzu Vecsaules pagastā atzīmēt zemes kartē šos kapus. Taču laikraksta publikācijā ievietotajā kapsētu sarakstā Jesku kapi nav minēti. Tātad šie kapi vairs neskaitās. Zemesgabali te sadalīti šaurās strēmelēs, kurām nemitīgi mainās īpašnieki.
Paldies Dievam, ka pašreizējie zemes īpašnieki necēla iebildumus un ļāva man šos kapus atjaunot, veidot arī kā piemiņas vietu manas dzimtas Sibīrijā nomocītajiem. Tas ir Latvijas armijas skolas dibinātājs un vadītājs līdz Ulmaņa apvērsumam, starptautiski atzīts franču kara akadēmiju beigušais pulkvedis Mārtiņš Jeske (miris 1941. gadā), viņa sieva Ella Jeske (mirusi 1942. gadā). Te ir arī piemiņas vieta manam krusttēvam Jesku māju saimniekam Bruno Jeskem (1949. gads).
Mūsu kādreizējā lielā dzimta, kas bija bagāta ar daudziem gudriem un ievērojamiem cilvēkiem, ir izdeldēta karā un Sibīrijā. Es cenšos glabāt viņu piemiņu un nodot šo rūpi saviem pēcnācējiem, vēlot mīlēt šo zemi un atcerēties visus, kas reiz šeit dzīvojuši.
Mans liels paldies Jesku māju jaunajiem saimniekiem, kuri izturas ar cieņu pret šo vietu un palīdz man, izpļaujot celiņu līdz kalniņam. Paldies arī meža pašreizējiem īpašniekiem, kuri ir neitrāli un klusi.
