(Visjaunākā un pilnīgākā rokas grāmata amatniecībā un mājturībā, R., 1917.)
(Visjaunākā un pilnīgākā rokas grāmata amatniecībā un mājturībā, R., 1917.)
Tā kā dažās skolās ari ir ieviesta dažu amatu mācīšana, tad domājams nebūs lieki še sniegt šai lietā dažus aizrādījumus, kuri var noderēt tiklab skolotājiem kā vecākiem.
Par paedagoģiskiem rokdarbiem sauc tādus, kuriem ir audzināšanas, mazāk amatniecības, nolūks. Še bērns iegūst zināšanas, kuras tam noder vēlāki. Paedagoģisku rokdarbu mērķis ir attīstīt bērnos mīlestību uz miesīgu darbu, prašanu rīkoties ar dažādiem amatniecības rīkiem, ievingrināt muskuļus un iemantot stingru un izveicigi prasmīgu roku. Lai nu to varētu, tad ari skolotājam pašam jāprot izveicigi rīko- ties ar darba rīkiem un darbu veikt.
Uz katras atsevišķas pakāpes vajag mācit tikai vienu no rokdarbiem. Pie kam, kā novērots, priekš audzināšanas nolūkiem pats noderīgākais ir galdnieka darbs.
Skolotājam jārāda tikai, kā darbs darāms, bet viņš nekad nedrīkst skolniekam palīdzēt pie darba izgatavošanas. Skolnieku vecums pie rokdarbiem atkarājas no tam, cik sarežģīts ir pats uzdevums. Skaitu, cik daudz skolnieku var nākt uz viena skolotāja, grūti noteikt. Tas atkarājas tiklab no paša skolotāja veiksmes, kā ari no skolnieku attīstības.
Rokdarbus skolās ieteicams ņemt pēcpusdienās pēc galvas mācībām, sevišķi gaišās dienās. Ziemu gan laikam tāda kārtība nebūs iespējama, tad var to mainīt, jo vispār pēc iespējas jāizvairās no rokdarbiem uguns gaismā.
Lauku skolās, kur maz telpu, pats par sevi saprotams, nevar ierīkot tādas rokdarbu klases kā pilsētu skolās, un tāpēc še bieži jāapmierinās ar pašu mazāko. Logus gaismai var ierīkot jumtā. Rīkus un daiktus var glabāt uz plauktiem un istabu pēc darba beigšanas aizslēgt.
