Mežotnes internātvidusskolā apmēram trešdaļa bērnu katru nedēļas nogali pavada izglītības iestādes dienesta viesnīcā, nevis brauc uz mājām.
Mežotnes internātvidusskolā apmēram trešdaļa bērnu katru nedēļas nogali pavada izglītības iestādes dienesta viesnīcā, nevis brauc uz mājām. Daži nespēj samaksāt ceļa izdevumus, bet citus ģimenēs neviens negaida – vienkāršo un skaudro patiesību atklāj skolas direktore Sarmīte Ulnicāne.
Ņemot vērā, ka Bauskas rajonā ir viens bērnunams, četras internātskolas, ieskaitot divas speciālās, nav grūti izrēķināt, ka vismaz 100 skolēniem vienīgais drošais patvērums sestdienās un svētdienās ir izglītības iestādes. Tur viņi atrodas siltumā, ir paēduši un apģērbti. Audzinātāji cenšas organizēt skolēnu brīvo laiku un iesaistīt viņus daudzmaz jēdzīgās nodarbēs, bet ne jau vienmēr tas izdodas, jo internātskolu kontingents ir ļoti specifisks.
Lielākā daļa bērnu ir guvuši smagas psiholoģiskas traumas, viņu nervu sistēma un veselība ir iedragātas. Sekas var izpausties visdažādākajos veidos, sākot no agresivitātes un bravūras, beidzot ar inertumu un vienaldzību. Bieži vien neadekvātā uzvedība ir tikai veids, kā noslēpt izmisumu un bezcerību, jo es neticu, ka bērni savu situāciju neapzinās. Grūti iedomāties, kādas pretrunas viņus plosa tāpēc, ka neatkarīgi no sabiedrībā pieņemtiem veiksmes un labklājības standartiem katrs savus vecākus mīl visvairāk. Tikai neviens par to skaļi nerunā, jo instinktīvi baidās no pazemojumiem.
Sabiedrības klišejas ir ļoti noturīgas – īpaši tās, kas attiecas uz prātojumiem par “labām” vai “sliktām” ģimenēm. Spriedums vienmēr būs nežēlīgs – ja reiz bērns ir nokļuvis internātskolā, tad vecāki ir vai nu dzērāji, narkomāni, vai citādi degradētas personas. Šī primitīvā klasifikācija nekādus komentārus neprasa, jo cēloņi un sekas it kā ir atklāti. taču Sarmīte Ulnicāne piebilst: “Reti kurš iedomājas, kas slēpjas aiz ikdienas saziņā tik bieži lietotā apzīmējuma “maznodrošināta ģimene”. Tā ir ārkārtīgi smagu, neatrisināmu problēmu gūzma, kas rada aizvien jaunus un vēl grūtāk pārvaramus sarežģījumus. Gandrīz visi mūsu audzēkņi pieder šai sociālai grupai, bet ģimeņu neveiksmēs ne jau vienmēr ir vainojams alkoholisms vai citas postošas vājības. Pie mums ierodas bērni arī no Vidzemes un Kurzemes, jo reģionu internātskolas ir pārpildītas.”
Pārspīlēti optimistiskā statistika reizi pa reizei atgādina par Latvijas straujo ekonomisko augšupeju, bet nav nācies lasīt padziļinātus pētījumus, kas raksturotu situāciju laukos kopumā, teiksim, beidzamo piecu gadu laikā. Ko līdzēs statistika bez problēmas risinājuma piedāvājumiem? Ja reiz esam samierinājušies ar darbaspēka aizplūšanu uz ārzemēm, kāpēc lieki būtu jāuztraucas par bērniem, kuri valsts īstermiņa apgādībā internātskolās veido kārtējo “zudušo paaudzi”?
