«Sakaru mezgla štatu sarakstos biju elektromontiere, rasēju, darīju vēl citus darbus. Izdomāju, ka gribu studēt filosofiju, bet Latvijas augstskolās tas nebija iespējams,» atceras Ināra Medne.
“Sakaru mezgla štatu sarakstos biju elektromontiere, rasēju, darīju vēl citus darbus. Izdomāju, ka gribu studēt filosofiju, bet Latvijas augstskolās tas nebija iespējams,” atceras Ināra Medne.
“1984. gada augusta beigās ar savu čemodānu izkāpu no vilciena toreizējā Ļeņingradā un pat nezināju, uz kuru pusi doties.”
Noder skolā mācītais
Savā ziņā tā bija avantūra, stāsta baušķeniece Ināra Medne, Valsts robežsardzes Jelgavas pārvaldes imigrācijas nodaļas galvenā inspektore. Iestājeksāmenus viņa kārtojusi Latvijas Universitātē, uz vienu studiju vietu pretendējuši četri kandidāti.
Skaidrojot savu lēmumu, Ināra atgādina, ka pirms 20 gadiem uz Eiropu Latvijas iedzīvotāji varēja braukt ekskursijās, taču par iespēju mācīties Rietumos tolaik nav pat prātots. Tāpēc domas pievērsušās austrumiem, un savu izvēli Ināra nav nožēlojusi.
Ar krievu literatūru un kultūru Ināru “saindējusi” Malda Ignatjeva Bauskas 1. vidusskolā. Viņas vadītās stundas par Puškinu, Ļermontovu, Turgeņevu un citiem klasikas dižgariem bijušas fantastiskas, atceras Ināra. Turklāt Pēterpils vārds skanējis arī Latvijas vēsturē – saistībā ar jaunlatviešiem. Angļu valodu Inārai pamatīgi iemācījusi klases audzinātāja Mirdza Svītiņa. Šī bagāža studiju gados ļoti noderējusi, jo no Ļeņingradas Valsts universitātes galvenokārt “atbiruši” tie, kuriem trūcis fiziskās sagatavotības un svešvalodu zināšanu.
Pieci pilsētā pie Ņevas pavadītie gadi Ināras dzīvē paliks krāšņiem iespaidiem bagāti. “Mācīties nebija viegli, ļoti daudz vajadzēja lasīt, daudzveidīgs bija priekšmetu klāsts. Pēc trešā kursa izvēlējos specializāciju ētikā un estētikā. Viens semestris pagāja Ermitāžā un Krievu mākslas muzejā. Universitāti beidzu ar kvalifikāciju filosofe, augstskolas pasniedzēja, bet citus skolojusi esmu tikai divus gadus, Bauskas 2. vidusskolā mācot angļu valodu,” atceras Ināra.
Par desmit kapeikām
Dārgākais pēc Ļeņingradas Valsts universitātes diploma Inārai esot atmiņas par mācību gados redzēto. Pārtikusi no kafijas un pīrādziņiem, bet visas jaunākās teātru izrādes redzējusi.
Trešajā kursā Ināra kopmītnē dzīvojusi kopā ar čehietēm. Viņas baidījušās lielajā pilsētā apmaldīties, vakaros sēdējušas mājās. Ināra viņas sākusi vilkt vismaz reizi nedēļā sev līdzi. Saglabāta prāva kaudzīte ar teātru koncertu izrāžu programmiņām, un ar katru saistās savs stāsts.
Ermitāžā zinājusi katru stūrīti, jo studenti tolaik tur varējuši ieiet par desmit kapeikām.
Ināra atceras, kā Ļeņingradā 1988. gadā svinēta studentu biedrības “Baltikums” 40. jubileja. No Latvijas atbraukuši Tautas frontes pārstāvji, un dzelzceļnieku kultūras namam drebējušas sienas latviešu skandēto dziesmu ritmos. Tas bijis neaizmirstams laiks.
Gribas uz Latviju
Dzīvojot kopmītnēs, baušķeniece studiju laikā ieguva draugus daudzviet pasaulē. Kaut arī vārdos lielā valsts bija plaša, īstenībā ārzemnieki nedrīkstēja izbraukt ārpus pilsētas. Tomēr Ināra pamazām vai visus savus kursa biedrus ir atvedusi uz Latviju: “Vajadzēja tikai aizbraukt no mājām, lai saprastu, cik ļoti gribas atpakaļ. Reizi mēnesī ar studenta puscenas biļeti par trīsarpus rubļiem braucu uz Latviju un bieži kādu ņēmu līdzi paciemoties.”
Tomēr pat domās Ināra nav pieļāvusi iespēju palikt strādāt Sanktpēterburgā, kaut arī piedāvājumi bijuši. No viņas Krievijas mīlestību pārņēmusi jaunākā māsa Antra, kura aizbraukusi strādāt celtniecībā uz Petrozavodsku Karēlijā un tur dzīvojusi vairākus gadus.
Inārai Mednei aug divas meitas – Laura un Līva. Viņas piedzīvos laiku, kad no Latvijas varēs braukt mācīties uz jebkuru Eiropas augstskolu. Vai Ināra par to priecātos?
“Negribētu meitām to aizliegt, tā ir viņu dzīve. Tomēr censtos pārliecināties, vai izdomātais plāns ir drošs,” saka Ināra. Viņa gan atzīst, ka, dodoties studēt uz Ļeņingradu, pati vismazāk prātojusi, ko par viņas tā brīža izvēli domā vecāki.
