Ne velti jauno filmu «Venēcijas tirgotājs» ar skaļām ovācijām skatītāji pavadīja starptautiskajā Venēcijas kinofestivālā.
Ne velti jauno filmu “Venēcijas tirgotājs” ar skaļām ovācijām skatītāji pavadīja starptautiskajā Venēcijas kinofestivālā. Lente ir izcilo aktieru Ala Pačīno, Džeremija Aironsa un Džozefa Fainsa meistarības paraugdemonstrējums.
Labi Šekspīra pazinēji
Jau otro nedēļu filmu, kas ir Viljama Šekspīra tāda paša nosaukuma komēdijas mūsdienīga versija, rāda Rīgā. Seansos zāles ir pilnas. Skatītāju interesi acīmredzot izraisa divi vienlīdz svarīgi faktori – Šekspīra darbu interpretāciju pieaugošā popularitāte teātrī un kino, kā arī slavenu aktieru līdzdalība projektā.
Renesanses estētikas uzvaras gājiens pasaules kino ir saistīts ar 1999. gadā oskaroto lenti “Iemīlējies Šekspīrs”, kurā Londonas Karaliskā drāmas teātra trupas jaunā zvaigzne Džozefs Fainss spēlēja titullomu fantastiskā duetā ar neapšaubāmi talantīgo Gvinetu Paltrovu. Dīvaini, ka dažus gadus pirms tam Latvijā bez īpašas uzmanības palika tikpat lieliskā filma “Elizabete”, kurā tas pats Džozefs Fainss un Keita Blanšeta demonstrēja meistarības virsotnes. Tie, šķiet, ir bijuši veiksmīgākie režijas un aktierdarbi renesanses stilistikā, ko varēja baudīt arī mūsu skatītāji.
Labo tradīciju turpina filmas “Venēcijas tirgotājs” režisors Maikls Redfords, izvēloties aktierus, kuri ir gluži kā radīti, lai iemiesotos Šekspīra darba personāžos. Turklāt lente ir filmēta īstajā, nevis butaforu uzmeistarotā Venēcijā. Ikvienam, kurš mīl seno mūziku, ar skubu būtu jāsteidzas uz filmas kārtējo seansu, jo komponistes Žaklīnas Pukas veidotais muzikālais fons ir pārlaicīgi skaists.
Jūdu pazemojumi
Šekspīra laikmeta un mūsdienu izpratne par komēdiju ir visai atšķirīga. Lai gan angļu literatūras klasiķis “Venēcijas tirgotāju” ir uzskatījis par viegla žanra darbu, patiesībā tā ir drāma ar sadzīves humora elementiem.
Darbība risinās 16. gadsimta Venēcijā. Galvenais varonis ir vecs augļotājs – ebrejs Šeiloks (Als Pačīno). Pat tādā kosmopolītiskā pilsētā kā toreizējā Venēcija ebreju tiesības bija ārkārtīgi ierobežotas. Viņi drīkstēja dzīvot tikai geto, kura vārti pa nakti tika aizslēgti. Dienā ebrejiem vajadzēja nēsāt pazīšanas zīmi – sarkanu cepuri. Jūdiem tika liegtas privātīpašuma un Venēcijas pārējiem pilsoņiem līdzvērtīgas darba tiesības. Tāpēc vienīgais iztikas pelnīšanas veids ebrejiem bija augļošana. Sabiedrībā valdīja liela neiecietība pret jūdiem, kas izpaudās atklātos un nežēlīgos pazemojumos.
Atriebjas kristiešiem
Kad bohēmisks aristokrāts Basanio (Džozefs Fainss) vēršas pie sava sirdsdrauga – uzņēmēja Antonio (Džeremijs Aironss) – un lūdz aizdot naudu, abiem nekas cits neatliek kā doties pie augļotāja, jo reālu līdzekļu nav arī potenciālajam devējam. Ar ebreju Šeiloku draugi noslēdz līgumu un saņem kāroto summu. Kad Antonio uzņēmums bankrotē, parādzīme Šeiloka rokās kļūst par vienīgo ieroci, lai atriebtos visiem pāridarītājiem. Jautājums tā arī tiek traktēts – es, jūds, atriebjos kristiešiem par manas tautas neizmērojamo pazemošanu.
Kino “mācību” stundas
Viena kinoseansa laikā par ebreju mentalitāti un tautas traģēdiju es uzzināju daudz vairāk, nekā ilgstoši kontaktējoties ar viņiem un izlasot neskaitāmas grāmatas. To man palīdzēja izdarīt itāliešu izcelsmes amerikānis Als Pačīno. Raksturojot aktiera darbu filmā “Venēcijas tirgotājs”, kinokritiķis Normunds Naumanis raksta: “Ala Pačīno Šeiloks patiesībā ir unikāls aktiera meistardarbs, kādu kino vairs nemēdz būt”, bet viņa kolēģe Dita Rietuma piemetina: “Als Pačīno ir pelnījis visizsmalcinātākos komplimentus.”
Pāris stundu laikā es arī atskārtu, cik milzīga atšķirība ir starp veiksmīgiem, profesionāliem kino aktieriem un elitāriem britu teātra aktieriem. Kādā mirklī pārstāju sekot līdzi subtitriem un ar neizmērojamu baudu klausījos Džozefa Fainsa valodas mūzikā, kad viņš runā Šekspīra garos, ritmizētos monologus. Smalkāku instrumentu par cilvēka balsi būtu grūti atrast.
Neparasts, bet ļoti organisks ir filmas vizuālā risinājuma paņēmiens, kad kadri cits citam neseko plūstoši un secīgi, bet atveras līdzīgi kā klipos, protams, atbilstoši lentes visnotaļ rāmajam tempam. Filma pārsteidz ar detaļu, tuvplānu un noskaņu pārpilnību un netveramu jutekliskumu, kas ir renesanses estētikas tipiska pazīme.
