Diskusijas sabiedrībā raisās dažādi – vienas aiziet kā smērētas, bet citas grūti iekustināt, jo temats ir smags un nepatīkams. Otrajai grupai pieder mudinājums beidzot Latvijā izpildīt citās valstīs jau sen pabeigto un aizmirsto lustrācijas procesu – bijušo čekas aģentu un ziņotāju atzīšanos un nosaukšanu, paskaidrojot, kāpēc un cik dziļi cilvēki bija ieslīguši autoritārā režīma divkosības dūkstī.
Taču nu jau par publiskās retorikas klišeju kļuvusī «ģeopolitiskā situācija» vairs neļauj vilcināties, jo tikai godīgums var kaut cik palīdzēt mazināt varas un naudas kāres triumfu arvien pieaugošajā valsts eksistences apdraudējumā. Nepatīkamāka par lustrāciju varētu būt tikpat nepieciešamā čekas ielikteņu ietekmes pārtraukšana. Nevarēsim aizliegt čekistu iecelšanu amatos uzņēmumiem, kas Latvijā uztur Krievijas ietekmi, bet varam vismaz iztīrīt savu parlamentu, valsts iestādes, pašvaldības no hameleoniem, kam reiz nebija pārāk liela maksa «iemainīt» drauga anekdoti par Brežņevu vai neapmierinātību ar upes nosaukumu tikai krievu valodā pret braucienu uz ārzemēm.
Tiem, kuri baidās «atrasties» čekas reģistros, var tikai atgādināt, cik atvieglojoši bija atzīties bezliecinieku nedarbos bērnībā. Sirdsapziņai un pārliecībai par sevi nav labāka līdzekļa kā zināt kaut nepatīkamu, bet patiesību, lai varētu kļūdas labot un iet tālāk.
Savukārt komunikācijai ar jau zināmiem bijušajiem čekistiem un manipulatoru «runasvīriem» var ieteikt vienīgi veselo saprātu. Tad nevajadzēs atplēstu muti klausīties murgos par energoresursu cenu kāpumu, kad tirgū beidzot būs atļauta konkurence, vai Krievijas kravu plūsmas pārtraukšanu atmaksai par kārtējā kukuļņēmēja un «austrumu biznesa» apoloģēta aizturēšanu.