Svētceļnieku grupa, kurā bija dažādu konfesiju pārstāvji no vairākām Latvijas pilsētām, arī Bauskas, uz tālo dienvidu reģionu devās 21. septembrī.
Svētceļnieku grupa, kurā bija dažādu konfesiju pārstāvji no vairākām Latvijas pilsētām, arī Bauskas, uz tālo dienvidu reģionu devās 21. septembrī.
Medžugorjē, nododoties intensīvai garīgai praksei, tika pavadītas sešas dienas. Vismaz puse no grupas 60 dalībniekiem šo vietu bija apmeklējuši divas, trīs un vairāk reižu.
Apskaidrots cilvēks
“Neviens Medžugorjē neierodas nejauši. Visi meklē atbildes uz esības galvenajiem jautājumiem, Dieva mīlestību un mieru,” novērojumos dalās Terēze. Tik garīgu būtni kā skaisti veidotā, graciozā sieviete ar glāsmaino balsi man nav gadījies satikt. Savu aicinājumu 27 gadu vecumā viņa atrada brīvprātīgā kalpošanā. Slovākietes Terēzes izvēle nebija vienkārša un ātra. Tikai pilnīga paļaušanās uz Dieva gribu un nemitīgas lūgšanas viņai palīdzēja dzīvē atrast īsto vietu.
Nu jau desmit gadu Terēze Medžugorjē vada garīgo vingrinājumu treniņus grupām, tulko un ierunā tekstus krievu valodā, izdod Medžugorjes baznīcas laikrakstu, izplata to internetā, koordinē sakarus ar Austrumeiropas valstu kristiešiem. Viņa ir bijusi arī Latvijā. Baušķeniece kristīgās ģimeņu kopienas vadītāja Valija Reinicāne, ieraugot Terēzi, nespēj apvaldīt prieku. “Pirms vairākiem gadiem Terēze deva svētību manai kalpošanai, un viņas vēlējumi ir piepildījušies,” teic Valija.
Dziļas ticības apskaidrotā slovākiete izstaro tik lielu maigumu, ka ik mirklis viņas klātbūtnē šķiet veldzējošs. Īpaši svarīgi tas ir mums, kuri Medžugorjē ieradušies pirmo reizi un kuru attiecības ar Dievu reizēm ir pretrunīgas, bet meklējumi – visai mokoši.
Satiekas latviešu priesteri
Svētceļnieku grupu no Talsiem, Bauskas, Limbažiem, Ogres un Rīgas vada Ziemeļkurzemes katoļu dekāns Andrejs Mediņš un Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas katoļu draudzes prāvests Juris Škapars. Trešo latviešu garīdznieku – Jelgavas katoļu draudzes vikāru baušķenieku Arni Maziļevski – un četras viņa ceļabiedres no draudzes slavēšanas grupas satiekam privātā pansijā, kurā esam apmetušies. Uz Medžugorji jelgavnieki ir atbraukuši ar vikāra personisko automašīnu. Viņiem ir sava programma, kas saullēktā sākas ar laudu dziedājumiem uz rožu ieskautās kotedžas balkona. Jelgavas jaunieši iesaistās arī mūsu grupas aktivitātēs, ik rītu piedaloties latviešu dievkalpojumā Medžugorjes Svētā Jēkaba baznīcas kapelā.
Kopā ar mums viņi kāpj stāvajā un akmeņainajā Krusta kalnā – Križevacā –, bet Arnis Maziļevskis vada Krusta ceļa procesiju, apstājoties un lūdzot Dievu pie Kristus ciešanu ceļa 14 pieturvietām, ko iezīmē skulpturāli ciļņi.
“Medžugorjē Dieva klātbūtnes intensitāte ir ļoti spēcīgi izjūtama. Tā mūs atjauno un šķīstī. Šeit cilvēks skaidrāk ierauga patiesību par sevi, par dzīvi, personiski izjūtot Dieva tuvumu. Tā ir jauna pieredze, kas ārkārtīgi svarīga ikvienam kristietim. Pirmo reizi uz Medžugorji es atbraucu 1999. gadā, tad vēlreiz ar grupu šeit ierados 2005. gadā. Vislielākais brīnums, ko Dievs dara, ir mūsu siržu un dvēseļu pārveidošana. Tas ir svētceļojuma galvenais saturs,” spriež Arnis Maziļevskis.
Emocijām neatbilst vārdi
Ar prātu nav iespējams izskaidrot daudzas lietas, kas svētvietā vērojamas ik dienu. Neizdibināms brīnums ir daudzu 80 un vairāk gadu vecu cilvēku kāpšana klinšainajos Rožukroņa un Krusta kalnos pa šķautņainu akmeņu takām. Daži no viņiem ar piepūli pārvietojas pa līdzenu ielu, taču, kāpdami kalnos un skaitīdami Rožukroņa lūgšanu, iegūst spēku, veiklību un izturību. “Kalnup viņi dodas garā, nevis fiziskajā ķermenī,” manu neizpratni kliedē baldoniete Aina Kraučūne. Tā ir realitāte, gluži tāpat kā lūgšanu spēks, kad ikvakara adorācijās baznīcas laukumā tūkstošiem cilvēku katrs savā valodā skaita Tēvreizi un Rožukroni. Šīm izjūtām nevar atrast atbilstošus vārdus, jo tāds miers, klusa apskaidrība un mīlestība nav mūsu ikdienas kategorijas. Kaut kas līdzīgs ir piedzīvots tikai bērnībā.
Tas gan nenozīmē, ka visi svētceļnieki atrodas pastāvīgā eiforijā un ir zaudējuši saikni ar realitāti. Intensīvas garīgās prakses – īpaši iesācējiem – ir smags pārbaudījums, kas nes sev līdzi pēkšņas noskaņojuma maiņas, pastiprinātu jūtīgumu, kur no prieka asarām līdz nemotivētiem konfliktiem ir tikai viens solis. Taču izjūta, ka atrodies drošībā un patvērumā, nepamet ne mirkli, un acīmredzot tā nav cilvēku klātbūtnes izraisīta.
Ticība un baznīca Medžugorjē ir dzīva un pulsējoša. Jebkurās izpausmēs valda klusināts maigums bez patosa un ārišķībām. Rāms un līdzsvarots ir ciema dzīves ritms, kurā vispār nejūt tūrisma centriem raksturīgo kņadu. Vietējie iedzīvotāji – horvāti – ir laipni un apvaldīti. Latvieši, šķiet, ir vieni no aktīvākajiem svētvietas apmeklētājiem, jo Medžugorjē mūsu valsti zina gandrīz visi. Pansijas īpašnieki Angela un Andrē, kuru viesmīlību baudījām, jau septīto gadu uzņem tikai latviešu grupas.
