Strauji tuvojas eksāmenu un izlaidumu laiks.Pārdomas raisījās pēc kārtējās vecāku sapulces, kurā audzinātāja nosauca ar izlaiduma svinībām saistītus izdevumus. Tajos, starp citu, bija izmaksas par galda klāšanu skolotājiem pēc eksāmeniem un svētku mielastu izlaiduma dienā. Tādas esot mācību iestādes tradīcijas.Neviļus sāku atcerēties savu skolas laiku, kaut gan tas bija pirms 30 gadiem. Protams, eksāmeni bija daudz grūtāki. Konspekti, 30 biļešu, katrā trīs jautājumi. Darba pietika visiem. Neatceros, ka savu nogurumu skolotāji pēc eksāmeniem veldzētu pie kafijas tases. Izlaidumā zālē sēdošajiem pedagogiem kā pateicību pasniedzām neļķes. Nebija ne milzīgu puķu pušķu, ne dārgu dāvanu. Pēc svinīgās daļas pasēdējām kopā ar skolotājiem un vecākiem, atcerējāmies mācību laiku, izstāstījām arī dažas nerātnības. Bijām visi kopā. Nevajadzēja ne pirtis, ne viesu mājas. Varētu iebilst – bija citi laiki. Taču jutāmies sirsnīgāk un patiesāk.Par izlaiduma norisi lemj arī vecāki. Taču var saprast klases audzinātāju, jo galda klājumi pārvērtušies par savdabīgu sacensību, kurā jāpierāda – mūsu klase to izdarīs labāk. Pašreizējā ekonomiskā situācija rosina domāt, ka jauno laiku tradīcijas būtu lietderīgi mainīt.Vēlos, lai par šiem jautājumiem savas domas izsaka arī dažāda vecuma skolotāji.
