Divi lauku saimnieki pēc «Bauskas Dzīves» redakcijas aicinājuma pauž savas domas un apsvērumus par Latvijas gaidāmo iestāšanos Eiropas Savienībā.
Divi lauku saimnieki pēc «Bauskas Dzīves» redakcijas aicinājuma pauž savas domas un apsvērumus par Latvijas gaidāmo iestāšanos Eiropas Savienībā (ES).
Rūdolfs Mackevičs (R. M.): – Mēs tikko esam tikuši no vienas savienības ārā un nezinām, kādā ieejam. ES būs vairāk nekā 400 miljonu cilvēku. Kāpēc tā Latvija viņiem tik ļoti ir vajadzīga? Man liekas, – kā starpposms līdz Krievijai, jo viņus vairāk interesē šīs valsts milzīgie tirgi, dabas resursi. Krievija, kā zināms, piegādā Eiropai 60 procentu dabasgāzes, 33 – 34 procentus naftas.
Gintauts Tarvids (G. T.): – Varbūt esmu kosmopolītiski noskaņots, bet, manuprāt, nevar tā dalīt – mēs un viņi. ES ir kopīgas ekonomiskās intereses un tirgus. Portugāle, Spānija arī bija atpalikušas valstis, kur ar kājām vīnogas mīcīja. Bet kas tur tagad ir sabūvēts – tilti, ceļi! Var jau teikt, ka ES šīs valstis bija vajadzīgas teritorijas dēļ. Kad tās stājās ES, tādu viedokļu bija pilns. Tagad viss ir pavisam citādāk. Nevajag domāt, ka Briselē sēž kapitālists un domā, kā tevi apmānīt.
R. M.: – Eirosavienībā būtu jāstājas, bet man nepatīk steiga, ar kādu mūs grib iedabūt ES. Kā zināms, 2006. gadā paredzēts mainīt visu ES lauksaimniecības atbalsta politiku. Cik es zinu, nākamgad, ja maksās subsīdijas, tad par nogabaliem, pēc zemes dabiskajām robežām. Hektārmaksājumus rēķinot, vairs nebūs vajadzīgi zemes kadastra numuri, figurēs lauku bloki. Tādā blokā ir vairāki īpašnieki, ļoti šaubos, kā to papīru būšanu sakārtos. Ja tas viss nebūs precīzi, subsīdijas iespējams anulēt, un, var gadīties, nesaņemsi ne santīma. Tādi pārkārtojumi nav vienas dienas darbs. Manuprāt, tas ir ļoti smags process, kuram mēs neesam gatavi.
G. T.: – Vairāk esmu iedziļinājies dzīvnieku labturības noteikumos, kas arī sākumā šķita pārlieku stingri. Tomēr pārliecinājos, ka tie ir loģiski. Prasības, piemēram, par lopu skaitu noteiktā platībā, par ventilāciju taču jāievēro arī tāpat, nevis tikai pildot noteikumus. Tas attiecas arī uz prasībām par dabas piesārņošanu.
Patiesībā noteikumi ir vērsti uz visu jomu sakārtošanu. ES, kā arī Pārtikas un veterinārā dienesta prasības mani priecē, jo, ieejot tirgū, redzu, – kārtība ir lielāka. Tātad ejam pareizu ceļu. Daudzi, manuprāt, ir eiroskeptiķu pozīcijās tādēļ, ka baidās no šīs sakārtotības.
R. M.: – Nevajag iedomāties, ka no Briseles nāks sakārtot mūsu lietas, pašiem tas jāizdara. Ieejot ES, paliks daudz lieku cilvēku. Salīdzinu, kā bija, kad pirmo reizi apmeklēju Vāciju. Bija 20 – 50 hektāru lielas saimniecības. Pagājušajā gadā piedalījos braucienā uz Dāniju, šogad biju Zviedrijā. Pārliecinājos, ka saimniecības ir lielas, ap 600 – 700 hektāru, tās arī apvienojas pa divām trim kopā.
G. T.: – Attīstības līmeņi tiešām ir dažādi. Nenoliedzu, iestāšanās būs šoka terapija. Daļa izturēs, daļa kapitulēs. Tā jau pasaulē ir noticis pārmaiņu laikā, un mēs nebūsim izņēmums. Taču ir jāskatās plašāk, kā mūsu ekonomiskās, arī lauksaimnieku intereses nosargāt. Ja Eiropa paliks sadalīta pa mazām valstiņām ar sadrumstalotu tirgu, mēs nevarēsim turēties kā līdzīgi ar Amerikas kontinentu, ar viņu stipro dolāru.
R. M.: – Kā ir ES valstīs? Zemnieks sēž pie datora, viņam nekur nav jāskraida, viņš elektroniski sazinās ar pašvaldību, ar zemesgrāmatu nodaļu, ar citām institūcijām, par banku nemaz nerunājot. Bet mums telekomunikācijas vēl nav tā attīstītas, laukos, piemēram, internetu vēl «nevelk». Ļoti slikti ir ceļi, nav sakārtota infrastruktūra, lai varētu attīstīties kaut vai tūrisms. Jebkuram ES atbalstītam projektam vajag līdzfinansējumu 30 – 55 procentu apmērā. ja nav sava ieguldījuma, nevar saņemt arī ES naudu.
G. T.: – Mēs būsim spiesti daudz ko izlīdzināt ar ES dalībvalstīm. Arī darba likumus un samaksu kā eiropiešiem. Ja es rīt vairs neesmu saimnieks un eju strādāt kādā citā profesijā, tad man būs pietiekama alga un sociālās garantijas. Jādomā, nevis, kā tev ir pašam izdevīgi, bet kā kopumā labāk.
R. M.: – Latvijā ir 2,5 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes, paredzēts, ka ES maksās par 440 tūkstošiem hektāru. Nevajag tēlot, ka mūs apbērs ar naudu.
Jāņem vērā, ka Eiropas valstīs ir lauksaimniecībai izdevīgāki klimatiskie apstākļi, ilgāks augu veģetācijas periods. Ja mums, piemēram, stingri noteiks minerālmēslu lietošanas devas pēc dalībvalstu parauga, nevarēsim iegūt tik augstu cukurbiešu ražu. Viņiem pietiek, ka biete pieaug par pieciem sešiem gramiem dienā, mums, labi mēslojot, tā pieaug par deviņiem desmit gramiem.
G. T.: – Latvija vairs nekad neražos tik daudz lauksaimniecības produkcijas, kā tad, kad tā apgādāja bijušo Padomju savienību. Tādēļ ir labi, ka ES subsīdijas maksās par apmežotām platībām, par sakoptām pļavām un ainavu. Palielināt ražošanu var tikai tādā gadījumā, ja ir neierobežots tirgus. Mēs jau zinām ES kvotas, kaut gan es pieļauju, ka par pieņemamu cenu varēsim pārdot arī produkciju, kas būs ārpus kvotām. Lauksaimniecības produktu cenas būs mums izdevīgākas. Francijā, piemēram, par piena litru maksā 18 santīmu.
R. M.: – Cilvēki ir ļoti nobažījušies par visu. Lēnā garā ja paskaidrotu un iestāstītu, ja tas notiktu bez histērijas ar konkrētiem piemēriem par visu ko, tad nebūtu satraukuma.
G. T.: – Šķiet, uztraukums ir pārāk liels. Manuprāt, iestājoties ES, tomēr vinnēs mazākie, atšķirībā no tā, kā bija Padomju savienībā, kur «veļikaja Rossija» (milzīgā Krievija) bija noteicošā. ES nevienam nav iespēju būt galvenajam. Iestājoties ES, mēs uz Maskavu varēsim skatīties ar paceltu galvu.
Publikācija veidota sadarbībā ar vadības grupu «Latvija Eiropā», laukumu apmaksā vadības grupa
