Līdz šim vienmēr devu priekšroku Latvijā ražotām precēm.Pārmaksātajai summai īpaši nepievērsu uzmanību. Gandarījums, atbalstot vietējos ražotājus, bija vērtīgāks par iespējamo ietaupījumu ģimenes budžetā. No šī gada atmiņā paliks ne tikai pašvaldību priekšvēlēšanu peripetijas, bet arī nozīmīgs notikums pašas dzīvē.Pašlaik pievēršu uzmanību cenu atšķirībām, jo, manuprāt, kvalitāte ir līdzīga. Veikalā, kurā visbiežāk iepērkos, piemēram, desmit Latvijā ražotas olas maksā 87 santīmus, bet Lietuvā – 68 santīmus (ietaupu 19 sant.). Mūsu sviesta (200 g.) cena – 71 santīms, bet kaimiņvalsts – 69 santīmi (atliek divi sant.). Par litru Latvijas piena (2,5%) jāšķiras no 45 santīmiem, bet par pēc īpaša lielveikalu tīkla pasūtījuma ražotā (2%) no 31 santīma (pāri paliek 14 sant.). Savukārt kilograms skābā krējuma (15%), kas ražots Latvijā, maksā Ls 1,26, bet Igaunijas produkts (20%) – 93 santīmus (atliek 33 sant.). Kopējais pirkuma atlikums par minētajiem produktiem ir 68 santīmi. Summa nav liela, tomēr ilgākā periodā ieguvums ir prāvāks.Iespējams, ja jau agrāk būtu izvēlējušies līdzīgas kvalitātes lētākās preces, mūsu ražotāji jau agrāk būtu spiesti domāt par sadarbību, kopējiem projektiem un tamlīdzīgi. Nepārtraukta palīdzība un atbalsts atņem spēku izaugsmei.Tomēr, pasniedzoties pēc kaimiņvalstu produktiem, mazliet nodreb sirds. Nepamet izjūta, ka esmu nodevēja. Tas nevairo patriotismu, lepnumu par savu valsti un zemi. Agrāk kritiski vērtēju teikumu: «Lepojos ar šo zemi, bet ne valsti.» Vairs ne…
