Latvijas izlases handbolā vecākais treneris Dzintars Kurmis ir baušķenieks.
Latvijas izlases handbolā vecākais treneris Dzintars Kurmis ir baušķenieks. Atbraucot uz dzimto pilsētu pie mātes, ieelpojot mazpilsētas rāmo gaisu, treneris apzinās, ka viņa dzīvesveidam un uzskatiem visatbilstošākais ir lielpilsētas dzīves ritms.
– Kāpēc izvēlējāties rokasbumbu jeb handbolu?
– Mani tajā saista fiziskā saskarsme. Nekad nevari paredzēt, vai tu iedosi kādam pa muti vai iesitīs tev. Tas ir trešais rupjākais sporta veids aiz hokeja un regbija. Rokasbumbā tu vari pierādīt – esi vīrietis vai nē.
– Vai esat godkārīgs?
– Katrs ir mazliet godkārīgs. Uzskatu, ka nav nesasniedzamu mērķu, kaut vai pār līķiem, bet iecerētais ir realizējams. Trenera darbu uztveru kā papildu nastu, kas patīk. Ja notiek kas slikts, parasti visi zākā treneri. Šad tad man ir jautāts, kas es esmu – diktators vai demokrāts. Ja jūtu, ka kāds kaut ko nesaprot, es uzreiz pasaku, ka viņš ir sūdabrālis. Cilvēkam ir jābūt spēcīgiem argumentiem, lai es piekāptos. Man nepatīk zaudēt, ne tikai sportā. Ja ir zaudēta spēle, pusotru stundu nespēju runāt. Vienmēr dzīvē izdomāju dzenuli, pēc kā tiekties. Es nevaru apstāties. Man ir sieva Anita, kura strādā Rīgas Sporta pārvaldē par priekšsēdētāja vietnieci, meita Evita, kura Vācijā studē medicīnu, un māte, par kuru jūtos atbildīgs. Man jau lēnām jāsāk sievai celt piemineklis par to, ka viņa mani ir atbalstījusi.
– Vai vienmēr esat trenējis tikai puišus?
– Kad izjuka «A
