Janīnai Arsmeniecei vārdadiena šķiet mīļāki svētki nekā dzimšanas diena – 1. janvāris.
Janīnai Arsmeniecei vārdadiena šķiet mīļāki svētki nekā dzimšanas diena – 1. janvāris. «Esmu nākusi pasaulē muļķīgā dienā. Pēc svētkiem visi ir saguruši, un neviens nenāk ciemos, tāpēc ar nepacietību gaidu 21. augustu, kad manās mājās viesojas abi brāļi un atbrauc dēls Ivars no Rīgas,» stāsta Janīna.
Viņa strādā rajona Patērētāju biedrības Maizes kombinātā par ražošanas daļas un noliktavas vadītāju. Trīsdesmit septiņos gados stāvēts tik daudz pie plīts, ka mājās ēst gatavošana viņai sajūsmu nerada. No kombinātā ceptās maizes viņai visvairāk garšo rudzu klona maizīte un baltmaize. Kopš darbavietā sākuši cept cepumus, tie kļuvuši par neaizstājamu kārumu – citus saldumus Janīna neēd.
Kad milzīgajā darba pienākumu gūzmā gadās brīvs brīdis, Janīna stūrē ar savu opelīti uz Vecsauli pie mammītes, kurai astoņdesmit deviņu gadu vecumā vēl pietiek spēka un veselības apkopt saimniecību. Mammīte ar bērniem no Lietuvas uz Latviju dzīvot atbrauca 1947. gadā. Sākumā mitinājušies Panemunē, Brunavas pagastā, bet tad uz palikšanu iekārtojušies Vecsaulē. Tur Janīna absolvējusi pamatskolu, gadu mācījusies Bauskas vakara vidusskolā un Rīgā beigu- si Pārtikas un vieglās rūpniecības tehnikumu.
Kaut viņas sapnis bija medicīna un allaž ar interesi tiek lasīta medicīniskā literatūra, tomēr Janīna nenožēlo, ka jaunībā nav izvēlējusies mācīties par medmāsu. «Diez vai es varētu to izturēt, kas jādara māsiņām, kopjot slimniekus,» atzinās Janīna.
Viņai patīk būt cilvēkos. Svinīgiem gadījumiem jubilāre uzšuj sev svārkus vai kleitu. Vienatne tiek baudīta, ogojot vai sēņojot.
