Lauksaimnieku aprindās aktualizējušās diskusijas par nozares atbalsta veidiem.
Lauksaimnieku aprindās aktualizējušās diskusijas par nozares atbalsta veidiem. Ražotāji raizējas, kādu daļu saņems viņi un kāds ieguvums būs tiem, kuri zemi uztur labā lauksaimniecības stāvoklī. Saistībā ar šo tematu lappusē “Lauku saimniekiem” šodien, 18. februārī, ir ievietots Zemkopības ministrijas preses dienesta sagatavotais skaidrojums. Pozīciju “ražotāji” un “appļāvēji” akcentējusi sabiedriskā organizācija “Zemnieku saeima” (ZS), kas patiešām ir daudz darījusi, lai aktivizētu lauku saimniekus, lai sniegtu viņiem atbalstu. Par to ZS ir pelnījusi atzinību. Taču strikts dalījums “ražotājos” un “appļāvējos”, manuprāt, pašreizējā situācijā nav gluži korekts.
Arī Eiropas Savienībā iezīmējas pārejas posms. Tajā sabiedrība caur valsti ir pasūtījusi jaunu produktu – zemi labā lauksaimniecības stāvoklī. ES kopējās lauksaimniecības politikas reforma nākotnē paredz zemniekiem maksāt nevis par konkrētu saražotā daudzumu, bet par saimniekošanu laukos vispār, par vides kvalitātes uzturēšanu. Šaubos, vai kāds iebildīs, ka mūsu zemei tas nebūtu ļoti vajadzīgs atbalsts. Bet Latvijā tieši ražotāji līdz šim ir saņēmuši subsīdijas, kas ik gadu palielinājušās.
Apsverot, kāpēc naudas iespējamā saņemšana ir saasinājusi ražotāju nostāju, jādomā par valsts politiku lauksaimniecībā. Kā zināms, šī ir no valdības lēmumiem visatkarīgākā nozare, kas jebkurā Eiropas valstī saņem stabilas dotācijas pēc stabiliem noteikumiem. Latvijā pašlaik tiešām nav skaidrības, vai valsts budžetā 2004. gadā “atradīsies” aptuveni 20 miljoni latu, lai nodrošinātu Latvijas lauksaimniekiem tiešo maksājumu atbalstu 55 procentu apmērā no Eiropas Savienības atbalsta līmeņa. Un tas rada satraukumu, jo zemes kopēji nezina, kā veidosies katra konkrētais budžets. Kā šajā posmā ikvienā pašvaldībā noderētu aktīvs un zinošs speciālists, kuru algotu valsts!
Diemžēl Latvijā nav izdevies veidot labi saprotamu un vienkārši uztveramu priekšstatu, kā lauksaimniecība “elpos” jaunajā dzīves telpā – Eiropas Savienībā. Nezinu, vai tas ir augstāku amatpersonu teorētisko nostādņu nepietiekams skaidrojums ar lauksaimniecību saistītām institūcijām, kuras atrodas vistuvāk mūsu lauku iedzīvotājiem. Manuprāt, vajadzētu tiešāk un saprotamāk izklāstīt lauksaimniecības nākotni, piemēram, kā to dara Agrārās ekonomikas institūta direktors Andris Miglavs. Mazāk bārstīt ciparu virknes, bet atklāt procesu. Tad arī latviskās “kaislības”, kas lauksaimnieku aprindās uzvirmo ik pa laikam, būtu līdzsvarotas. Tā ir sagadījies, ka mūsu valsts Eiropas saimē nokļūst kardinālu pārmaiņu posmā, proti, tās ir gan ārējas, gan iekšējas. Tādēļ jo svarīgāk, lai valsts politika būtu definēta, lai tajā būtu zināma ne tikai nozares loma kopumā, bet arī indivīda vieta.
